Par pirmo sniegu

Šodien atnāca pirmais sniegs. Nu, būtībā jau it kā nekas. Tīrais sīkums. Tikai no rīta, paskatoties pa logu un ieraugot balto pasauli, dvēselei sagribējās dziedāt, vīterot gluži kā cīrulim pavasarī. Tāpat vien. Tādos brīžos sajūtos kā bērns, pilns neviltota prieka par visparastāko lietu - par sniegu. Tāpēc, ka pirmais šogad, tāpēc, ka balts, tāpēc, ka tīrs. Un tāpēc, ka daudz.

Jasmīnkrūmam zari tā piesniguši, ka, no gultas skatoties, likās - debesis zied. Tikai pēc tam aptvēru, ka tas baltums ir sniega kalni uz nolīkušiem zariem. Izlēcu no gultas un atvēru logu - kāda smarža! Tas brīnum tīrais, dzidrais ziemas gaiss, kas atnāk tikai reizē ar aukstumu un salu. Pievelku pilnas krūtis. Mmm... Gribas elpot un elpot. Neatdzeroties. Bet sāk salt. Žēl aizvērt logu, tomēr laist ziemu istabā arī gluži nevar. Tāpēc taisu logu ciet.

Pēkšņi gandrīz pie pašas auss atskan priecīgs „čivčivčiv!” Un jasmīnkrūmā iešaujas bariņš zvirbuļu - tā, ka sniegs vien pajūk. Un nemaz neliekas traucēties par manu klātbūtni. Klusiņām aizveru logu un smaidīdama noskatos sīkajos putniņos. Par ko viņi priecājas? Aukstums un sniegs taču nozīmē, ka būs trūcīgāk ar barību. Bet putni nerimstas. Troksnis pamatīgs, sniegs iet pa gaisu un krūms līgojas vien. Varbūt arī viņi jūtas apreibuši no pirmā sniega? Tāpat kā es? Kas zina, kas par domām rosās tāda maza čivinātāja galviņā. Bet putnu prieks izskatās patiesi neviltots. Stāvu un skatos labu brīdi, līdz tie pēkšņi visi reizē paceļas spārnos un - spudūc! Krūms nolīgojas vien.

Taisos jau aizvilkt aizkaru, kad prātā iešaujas draiskulīga doma. Atveru vēlreiz klusām logu, pieraušu pilnu sauju pūkaina un burvīgi auksta sniega, pieveru logu un klusām apeju apkārt gultai. Brīdi stāvu un skatos, kā mans mīļais saldi šņākuļo. Tad uzmanīgi paceļu segas stūri un visu sniega sauju uzberu viņam uz kailajām krūtīm. Kas par brēcienu! Drošības labad atlec no gultas vismaz metru. Nevaldāmi jāsmejas,  nevaru rimties. Vīrs, sniega pamodināts, raušas no gultas ārā: „Nu, pagaidi, draiskule, tūlīt tev arī tiks!” Iespiedzos un laižos lapās. Tomēr pilnīgi sveikā neizsprūku. Vīīī! Un sniegs jau kūst uz mana kakla un tek pa ādu lejup. Vīrs smejas. Es arī. Un pēkšņi sajūtos tik maza, brīva un laimīga kā bērns. Cik burvīgs rīts! Apskauju savu mīļo un dāvāju viņam maigu skūpstu. Viņš saka: „Tu smaržo pēc ziemas” un silda manus aukstos pirkstus pie sava vaiga. Man kļūst tik silti un labi - kā nosalušam putna bērnam siltā azotē.

Cik labi sākusies diena! Un tāda skaista un balta visa pasaule ap mums. Labrīt, mīļie! Iesim apsveikt ziemu!

Ziemas rītam piedzimstot

Baltas sniega kaijas

Manā logā skrien,

Loga rūts kā maijā

Ābeļdārzi zied.

Balti spārni lido,

Baltas spalvas krīt...

Logam balti smaidot,

Piedzimst ziemas rīts.

Putni manā logā,

Ziedoņlaika prieks -

Viss tas saucas kopā

Pirmais ziemas sniegs.

Iesnigsim!

Skauj ziemas baltās rokas mūs

Un pelēkums kā ledus kūst.

Tik sasodīti skaisti snieg!

Prāts paliek rāms un stieg, un stieg...

Nāc, iesim, draugs, un ziemā bridīsim,

Nāc, iesim, sniega misi svētīsim!

Tad snigsim kopā kupenā,

Kas balta, mīksta, drupana...

Nu visi esam mēs zem sniega,

Tik balti pūkaina un liega.

Cik brīnišķīga sajūta!

Cik rāma, klusa atpūta!

Iesniegot

Lēnām un domīgi debesis snieg

Lielām un pūkainām pārslām.

Kājas man smaidošā kupenā stieg,

Sajūtos kupenas māsa.

Māsiņa ziema, ak, viltniece tu!

Nemanot kupenā māni.

Tā jau es drīzi vien iesnigšu

Baltumā tavā kā sapnī.

Lēnām un domīgi debesis snieg.

Neatbild ziema, tik smaida.

Lai jau tiek ziemai tas uzvaras prieks -

Iegrimstu sniegā kā laikā.

Pārslas tik griežas un riņķo, un skrien.

Aizveru acis - cik labi!

Klājas man pāri balts debesu miers,

Pilda ar svētību mani.

Pāri visam

Sniegs virs galvas, sniegs zem kājām.

Pāri ceļiem, pāri mājām,

Pāri mežiem, laukiem, pļavām...

Pāri stipram, pāri vājam.

Sniegs kā saule - visiem dala

Savu balto atnākšanu,

Pilnām riekšām silti smaida,

Kaisot debess svētībiņu.

***

Debesīs, mākoņu klēpī,

Piedzima sniegpārsla sīka,

Virpuļiem laidās uz zemi,

Mirdzoši balta un tīra,

Zemītei sveicienus nesa

Ikviena stariņa galā,

Pūkaina mazliet un vēsa

Izkusa tavējā smaidā...

Nedod, Dievs!

Protams, es ticu reinkarnācijai, taču parasti piedzimstot atmiņas par mūsu iepriekšējo dzīvi tiek dzēstas. Un labi, ka tā! Taču līdz ar to katru savu dzīvi mēs dzīvojam kā vienīgo. Tad varbūt dzīvosim to tā, lai mūža galā nebūtu jānožēlo daudzās garām palaistās iespējas, ko liktenis mums dāvājis, bet mums pietrūcis drosmes vai uzņēmības tās izmantot? Ticiet - par to NEKĀ RŪGTĀKA NAV, jo mainīt neko vairs nav iespējams. Neko vairs neatgūt. Palaists garām. Nokavēts. Par vēlu attapāmies. Tāpēc noteikti labāk ir nožēlot jau izdarītus grēkus - nav taču nekā saldāka par atmiņām :) Tiesa gan - arī rūgtāka nekā nav, it īpaši domājot par to, kas būtu varējis būt vai notikt, bet tā arī ne bija, ne notika. Un tikai paša vainas dēļ. Nedod, Dievs, tādas atmiņas!

"Varēja būt, bet nebij'"

Jel labāk nožēlo,

Ko pateici vai izdarīji,

Un nevis tikai to,

Ko varēji, bet nedarīji.

Kas gan var skumjāk būt,

Kā nebijušo nožēlot,

Kad sirds un dvēsle jūt:

Tik daudz kas ir jau novēlots?!

Par dotām iespējām,

Ko varot neizmantoji,

Par tik daudz iespējām,

Ko tukšā garām palaidi,

Par vārdu neteikto,

Ko kādam ļoti vajadzēja,

Par glāstu nedoto,

Ko roka sevim paturēja,

Par mīlu neņemto,

Kas gluži blakus bija,

Par laimi nesniegto,

Kas kādu apdalīja, -

Par visu sirds nu raud,

Ko garām palaidusi.

Ak, Dievs, cik tā ir daudz,

Ko pati sev tā nozagusi!

Vēl ir laiks

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Auj kājas, ņem spieķi, cel somu sev plecos,

Ver durvis un dodies ceļos neredzētos.

Ar brīnumu acīs un atvērtu sirdi,

Ar nemieru krūtīs un cerību dzirksti.

Ej pasaulē tālu, ej sevī jo dziļi, -

Neizstaigājami ir abi šie ceļi.

Laiks meklēt un atrast, laiks dzīvību svinēt,

Laiks brīnumus gaidīt un brīnumiem ticēt.

Ej! Negaidi vairāk - mūžs aizsteidzas ātri.

Ja gaidīsi - attapsies: laiks tavs - jau pāri.

Nav laika vairs gaidīt - mūžs nestāv uz vietas.

Jel celies un ej, tieši šī - TAVA diena!

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Vēl IR laiks.

Tāda ir dzīve

Esmu ievērojusi, ka liktenim (vai dzīvei - sauc, kā gribi) piemīt nejauks niķis: tiklīdz tu deklarē, ka tā vai tā, vai arī to vai to tu nu gan nekad un nekādā gadījumā nedarīsi, tā liktenis tev nadzīgi piespēlē šādu situāciju, un - kā likums - tu vienmēr rīkojies tieši pretēji paša deklarētajam... Laikam patiesi - never says never, jo nav ko raustīt likteni aiz ūsām, tas var iekost. Tāpēc arī vēlēšanos izsakot, jāuzmanās, jo tās reizēm mēdz arī piepildīties. Un, ja tu neesi tam gatavs... Uzmanies no tā, ko vēlies, jo tu to vari arī dabūt. Bet par dabūšanu vienmēr ir jāmaksā. Un visdārgāk par to, ko liktenis tev šķietami ir uzdāvinājis. Padomus citiem dot jau mēs visi protam un vārdos esam stipri un gudri. Bet realitātē - aiaiai... Ne jau pēc vārdiem mūs svērs un mērīs. Lai gan vispār jau padoms vienmēr nozīmē vienu no diviem: vai nu piespiest kādu rīkoties pretēji viņa gribai, vai arī mēģināt piedabūt viņu atteikties no tā, kas viņam patīk. Bet, kā mēdz teikt, viss, kas ir skaists, garšīgs un patīkams, nez kāpēc skaitās slikts, neveselīgs un amorāls... Bet būt sliktam vai amorālam, vai arī darīt neveselīgas lietas parasti ir tik sasodīti patīkami, ka nu nekādi nav iespējams atturēties... Taču - c’est la vie, kā saka franči. Tāpēc pasmaidīsim. Arī tad, kad gribas raudāt - un jo īpaši tad! Un neņemsim visu tik nopietni. Jo mēs taču nezinām, kurā brīdī liktenis mūs audzina vai māca, apbalvo vai soda... Varbūt viņš tikai vienkārši spēlējas...

Reizēm viskrāšņākais mirklis atmiņā nez kāpēc krāsojas melnbaltos toņos. Bet mēs taču zinām - tas bija krāsains!

Bet kāds sīkums iemirdzas kā visīstākais dārgakmens...

Un tu sajūties laimīgs, pats nezinot, kāpēc. Un vai tad tas nav pats brīnišķīgākais?

Neko mēs nezinām

Neko mēs iepriekš nezinām,

Nekas nav nojaust dots.

Mēs tik uz priekšu dzīvojam,

Un dzīves galā - sods vai gods.

Ne stunda tā, kad atnācām,

No mums bij atkarīga,

Ne tā, kad jāiet atpakaļ,

Tiks iepriekš pasacīta.

No sirds vai kādu mīlēsim

Un laimīgi vai būsim,

Vai dziļi, dziļi nīdīsim,

Par postu kādam kļūsim, -

Nekas, nekas nav zināt dots,

Nekas nav pasacīts.

Un dzīvo katrs, kā viņš prot,

Un nezina, ko nesīs rīts.

Pa dzīvi akli taustāmies

Kā acīm aizsietām.

Un ceram, ka mums laimēsies.

Un ticam, ka mēs protam.

Neptūna kronis

Šodien Pantera bija pastaigāt vientuļā pludmalē un pamanīja tur krāšņu kroni. Netici? Velti gan. Kronis pavisam īsts - liels un krāšņi žuburots. Laikam Neptūnpapus tur būs diendusu gulējis. Pusnomidzī sadzirdējis atpūtnieku bļaustīšanos un laidies, ko nagi nes.

Un te nav ko smieties - zināms taču, cik viņš jau vecs onkulītis! Kamēr pieslienas un aiztuntuļo līdz ūdenim... Laiciņš taču paiet. Un tā tas kronis tur palika. Labi vēl, ka savu scepteri paguva paķert! Iedomājies vien, kas tas būtu ļautiņiem par ķērienu! Kronis taču droši vien ar pērlēm un perlamutru izrotāts. Varbūt ar dzintara nāriņu augšgalā. Kā to pētītu, fotografētu un beigās par bargu naudu kādam miljonāram pārdotu! Šis varētu justies īpašs līdz mūža galam...

Bet kronis - vienkāršs, jo Neptūnam diez ko nepatīk to valkāt, ikdienai par smagu, staipi nu tādu krāmu visu laiku uz galvas! Visur aizķeras, vienmēr traucē... Tā jau var vēl kādu garām peldošu nāru nobadīt! Tādēļ viņš to biežāk tur blakus tronim - uz speciāla perlamutra podesta - nekā valkā. Vecā, protams, baras. Tāpēc, no mājas ārā ejot, viņam tas vienmēr jāuzliek. Bet, kā tiek pilij ap stūri, tā kroni padusē un - aiziet! - brīvībā.

Domāju, ka rājienu par pazaudēto mantu viņš no sievas dabūs pamatīgu, bet gan jau mācēs izlocīties, stāstīdams, ka galīgi neatceras ("Vecā, nu, tu tak pati zini, ka man uz vecuma galu ar to atmiņu tā paknapāk - es vairs neatceros, kā manas perlamutra karietes vilcējus jūras zirdziņus katru sauc, un arī mūsu meitu vārdus jaucu, bet tu vēl gribi, lai es par tādiem sīkumiem atminos?! Nu, būs jau labi, beidz rāties!" ). Sieva paburkšķēs, paburkšķēs un atmetīs ar roku, sak, ko no tāda veca jūraseža vairs var gribēt? Un tā tā lieta pamazām noklusīs Neptūnam par prieku.

Mēs abi jau gan zinām, kur tas kronis tagad guļ, bet mēs taču to nevienam nestāstīsim, vai ne?

Nakts dzīvnieka piezīmes

Kā man patīk darboties nakts laikā! Tā ir pati labākā diennakts daļa. Visi guļ. Mājās un arī aiz loga - pilnīgs miers un klusums. Un es, uzlikusi austiņas, kaifoju, klausīdamās mūziku vai kādu e-bibliotēkas audioierakstu un darbodamās datorā.

Ko tikai visu naktī nevar sadarīt! Nerunāsim par to, ka daža laba interesanta lapa naktī kustas tik ātri un paklausīgi, kā nekad dienas laikā - tas jau pats par sevi saprotams. Šajā pasaules daļā cilvēki guļ, serveri nav pārslogoti, tāpēc vari sirot interneta plašumos pēc sirds patikas.

Ja neinteresē internets, daru ko citu. Man dators pilns ar interesantām lietām. Jāatzīstas, ka lielākoties gan tās ir fotogrāfijas, darbs un eksperimenti ar kurām ir nebeidzami. Tomēr ne tikai tās. Pa vienu nakti var bez pūlēm dabūt kopā vienu divus slaidu šovus. Var apstrādāt audio failus (ir man arī tāds niķis - šo to ielasīt un saglabāt virtuālā variantā). Ja ir iedvesma - var paslīpēt agrāk rakstītus tekstus vai dzeju. Ja labpatīk apciemot Mūzai, tad varu rakstīt kaut līdz rītam (ir gadījies). Bet, kad uznāk pavisam draisks noskaņojums, kaķe soļo uz virtuvi un sāk kaut ko meistarot. Dažu labu reizi ir gadījies, ka uz rīta pusi, kad smarža jau staigā pa visu dzīvokli, gaisu ostīdams, virtuvē iečāpo galīgi samiegojies vīriņš un tiek pie siltas un smaržīgas maizes šķēles ar kādu saldo sviestu (viņam vislabāk garšo sviests ar medu un mazliet kanēļa) vai tikko no plāts noņemtiem, vēl karstiem cepumiem. Pēdējā laikā man iepaticies ņemties arī ar elektrisko maizes cepamo krāsniņu. Rezultāts nudien ir tā vērts.

Vēl naktīs es šad tad klusītiņām lavos laukā no mājas, lai paklīstu apkārt pa kvartālu, nakts bildes medīdama. Īpaši tad, ja naktī uznāk liela migla vai griežas putenis. Re, šitā ir viena no manām mīļākām bildēm, kas tapusi tādu nakts medību laikā - laterna miglā.

Ziemas naktīs, kad pamatīgi sasnidzis, es labprāt dodos laukā atrakt celiņus. Kas par baudu tā savā nodabā klusiņām darboties! Vai biezi saģērbjos un tāpat vien klusi klīstu pa kvartālu. Tāds gaiss un debesis ir tikai nakts vidū. Reizēm vienkārši iebrienu kupenā, sastingstu un ieklausos naktī.

Smaidu

Es esmu viena.

Bet ir tik labi.

Sniegs smaida koku zaros,

Mēness - gaišā mākonī.

Viss ap mani smaida.

Arī nakts.

Es esmu viena.

Stāvu, līdz ceļiem iebridusi

Pūkainā sniega kupenā,

Smaidošu sniegpārslu miljonos,

Un jūtu, kā tās smaida uz mani.

Es esmu viena.

Ir tikai nakts, klusums un es.

Bet es stāvu sniegā

Un smaidu -

Tāpat vien, bez iemesla.

Kā sniegs -

Sev, naktij un pasaulei.

Es esmu viena.

Liela, balta, smaidoša

Milzu sniegpārsla

Miljons māsu vidū.

Stāvu. Un smaidu.

Un esmu laimīga.

Tāpat vien, bez iemesla.

Reizēm aizstaigāju arī mazliet tālāk. Jo nakts vidū pilsēta guļ. Tikai laternas nomodā. Laternas un es.

Mana zeltacu kaķe

Ak, laterna, zeltacu kaķe mana,

Nakts blandoņa nerātnā, skaistā!

Nāc, iesim un klīdīsim kopā abas

Pa naksnīgiem parkiem un ielām!

Ar tevi pie rokas sajūtos droša,

Tu - pilsētas jumprava slaidā,

Tavs smaids pie auss man kā saulīte spoža,

Kas līdzi tik mirdzoša staigā.

Kā piesmaidi nakti, tu, blēde skaistā,

Kā vilinot smaidi un soli!

Tavs smaids tik sajūtams, tas virmo gaisā

Un izgaismo ikkatru soli.

Ak, laterna, smaidošā ilūzija,

Ak, zeltainā skaistule mana!

Kā rītausmā gaistoša vīzija

Ar mani tu allažiņ kopā.

Mēs - blandoņas naksnīgas esam abas,

Mēs abas - nakts dvēseles skumjas.

Es cilvēks, tu lieta, bet - kaķa daba

Mums abām šai dzīvē ir dota.

Caur nakti klīstam un sveicinot smaidām

Gan pašas sev, gan naktij melnai.

Mēs dāvājam smaidus tumsai, kas gaida

Un dala tos pilsētai senai.

Ak, laterna, zeltacu kaķe mana,

Tu runā bez vārdiem, vien smaidi.

Cik skaista ir tāda nakts klaiņošana!

Es eju, jo zinu - tu gaidi.

Kā visi kaķveidīgie pa īstam es dzīvoju naktīs. Visas manas maņas, sajūtas, izjūtas, emocijas un radošās domas atmostas tieši naktī. Nakts - tā ir mana pasaule, mana valstība. Man patīk būt divatā ar viņu. Jo viņa ikreiz ir īpaša. Bet visvairāk man tomēr patīk vēla rudens un aukstas ziemas naktis. Tās ir pavisam īpašas. Citādas. Tādās naktīs debesis kļūst augstas un dzidras, bet zvaigznes - lielas un tuvas. Un naktij ir cita elpa. Ir grūti to izstāstīt. To var tikai izjust. Ienirt tādā naktī un saplūst ar viņu, kļūt par daļu viņas veselumā. Un ļaut, lai nakts tevi saudzīgi paņem saujā - kā mazu zvaigznīti.

Caur mani elpojot

Spīd mēness kā spoža, apaļa poga

Tai tumšā un augstā debesu logā,

Un mākonis noskatās skaudīgi, kāri

Kā sudraba gaisma līst tumsībai pāri.

Ne vēja šalku, ne lietus. Vien klusums.

Un tīra sudraba pilnmēness brīnums.

Tik tīrs un spirdzinošs gaiss naksnīgais šķiet,

Ka liekas - caur plaušām man debesis iet.

Es daļa kļūstu no visuma telpas,

Man cauri ij zvaigznes, ij mēness elpo.

Un nešķiet ne salti, ne auksti man -

Caur mani nakts un rudens, un debesis skan.

Rudens naktī

Kādas zvaigznes - skaidras un augstas -

Mirgo debesu tumšajā plaukstā!

Tumsa, dzidra un caurspīdīga,

Apskauj debesu bezgalību.

Zvaigznes dzirkstī kā vīns tumšā glāzē,

Staro kā asteres māla vāzē.

Mēness tik apaļš, pilnīgs un spožs,

Tam jau nesalst, tas - rudensdrošs.

Rudenīgs saltums elpo sejā,

Mēnesis smīnīgs skatās lejā.

Klusums un miers bezvēja telpā.

Ieklausās sirds rudeņa elpā.

Vējainas naktis ir pavisam citādas. Tad ne tikai gaisā vai vēja pūsmā, bet arī pašā nakts elpā ir sajūtams nemiers un trauksme. Skrien vējš, skrien koku zari, skrien mākoņi un mēness - kā apmaldījies debesīs.

Nakts vīzija

Pelēku, plušķainu mākoņu vilku

Tumšās debesis pilnas,

Mākoņu vidū kā vadonis baram -

Apaļš mēnesis zvilnē.

Plušķainām astēm un iesirmām krēpēm

Traucas debesu vilki.

Ar vēju, ar vēju, tikai uz priekšu!

Nav laika apstāties ciltij.

Pār mājām, pār kokiem, pār laukiem skriešus,

Astēm debesis kulstot,

No rudens teciņiem ziemā skrien iekšā,

Ķepām sniegu jau jūtot.

Aizauļo naksnīgo debesu zvēri,

Pazūd gluži bez skaņas.

Vientulis mēnesis paliek uz vietas,

Nav par zvēriem tam daļas.

Ja tādās vējainās naktīs līst, tad arī lietus ir steidzīgs un skrien slīpām šaltīm - cauri koku zariem, cauri laternas gaismai... Ja vējš norimst - lietus lāsītes laternu gaismā mirgo kā dzīvi kristāli, kas plūst, saplūst, aug lieli un tad aizlido tumsā.

Vēl man naktīs patīk fotografēt savus logus - aizsvīdušas rūtis, lietū raudošas rūtis, aizsnigušas, leduspuķēs ziedošas... Tā ir atkal pavisam cita pasaule, kaut kas vidū starp šeit un tur, starp iekšā un ārpus.

Leduspuķes īpaši skaistas kļūst pirms rīta ausmas - kā tāda pasaka zilos toņos.

Nakts - tas ir mans laiks. Tumša, klusa, dziļa, noslēpumaina. Mazliet nogurusi no dienas kņadas un steigas. Iegrimusi pati sevī. Domīga, apcerīga, lēna, nesteidzīga... Un allaž viena. Es mīlu nakti. Un saprotu to.

Rudens viducī

Tercīna lapkritī

Tik viegli, maigi zelta lapas kaisās -

Bez steigas, mierīgi un ritmā savā.

Kā katru gadu dzērves baros lasās

Tai tālā, klusā purva malas pļavā.

Un nesteidzoties sīkie miķelīši

Ver ziediņus kā acis, rasas valgas,

Un nebaidās, kad atnāk salnas rīti

Vai pāri dārzam salta migla veļas.

Ir rudens rīti drēgni, nesteidzīgi...

Un ļoti skaisti - tad, kad saule ceļas.

Rudens ir tik aizņemts gadalaiks, ka nekādi nesanāk laika vienkārši piesēst un papļāpāt ar datoru, vienmēr gadās kaut kas cits, ko nevar atlikt. Tā nu lielais kaķis nav šeit kādu laiciņu ievilcis nevienu pašu naga švīku. Nebija laika, bija jābauda rudens.

Atļaujos (Rudens valsis)

Dejoju valsi ar rudeni,

Spēlējos, smejos un ķircinos,

Griežoties zeltainā lapkritī,

Lidojot rudeņa skāvienos.

Atļaujos spēlēties smiedamās,

Rudeņa sajūtu izbaudot,

Kopā ar bērzlapām griezdamās,

Kopā ar kļavlapām - uguņos!

Atļaujos. Priecājos. Nebaidos -

Manējais rudens vēl tālumos.

Vēl tikai nojausmas atvējo,

Vasaras viducī zeltījot.

Dejoju valsi ar rudeni,

Izbaudu krāsaino skurbumu,

Lapkriša zeltainā putenī

Ieraugu patieso skaistumu.

Nekad neesmu bijusi no tiem cilvēkiem, kas spējīgi regulāri un rūpīgi rakstīt dienasgrāmatu. Vienmēr esmu rakstījusi tikai tad, kad rodas attiecīgs noskaņojums. Ir acīmredzams, ka virtuālā dienasgrāmata ne ar ko neatšķiras. Un vēl, kas interesanti, - iedvesma dzejas rakstīšanai un iedvesmai dienasgrāmatai - tās ir divas dažādas lietas. Pilnīgi noteikti.

Un vēl taču bija arī tas lielais sēņošanas laiks! Šoruden - īpaši devīgs un skaists. Kāds prieks klaiņot pa mežu ar fotoaparātu! Un tas jau nekas, ka fotogrāfs reizēm pats slapjš līdz pēdējai vīlītei - tas vienkārši pieder pie lietas :)

Reizēm, fotografējot sēni, iznāk īsts darbs ar modeli... :)

Tas agra rudens rīta dzidrais un dzestrais gaiss, mmm...

Ļoti patīk paskatīties uz sēni no tāda kā gliemeža skata punkta :)

Un tas nekas, ka lielākā daļa sēņu, ko fotografēju, nav ēdamas. Vai tad tādēļ tās top mazāk skaistas? Ne jau viss, kas ir skaists, jābāž mutē. Ziedus taču mēs neēdam!

No visām sēnēm pašas mīļākās man laikam tomēr ir cūcenes. Pati nezinu, kāpēc. Varbūt tādēļ, ka tās tik grūti atrodamas? Lai gan vispār man viņas arī ļoti garšo...

Pa šo laiciņu, kamēr netiku apmeklējusi šo smilšu kasti, tapis gan dažs labs dzejolis, gan izmēģināta kāda jauna recepte virtuvē, gan iemēģināta roka jaunā tehnikā fotogrāfiju apstrādē. Nevaru izdalīt vienu svarīgāko, jo viss, ko es konkrētā brīdī daru, man ir vienlīdz interesanti. Dzejas rakstīšana, darbošanās virtuvē vai eksperimenti ar fotogrāfijām - tas viss ir radošs process, kas ievelk sevī un pārņem tā, ka aizmirsti gan par nogurumu, gan par laiku, gan par visu pārējo. Vienkārši iegrimsti tajā, ko dari, pāri ausu galiem. Un no tādas apsēstības reizēm top kas tīri interesants. Pati interesantākā lieta, ko pēdējā laikā esmu pamēģinājusi, ir kolāžu veidošana, sapludinot fotogrāfijas.

Vienmēr esmu gribējusi prast gleznot, bet, tā kā tāda talanta man nav, tad izlīdzos ar fotoaparātu un datoru. Reizēm, tā eksperimentējot un spēlējoties, sanāk kas interesants un skaists. No jaunajām kolāžu bildēm saliku slaidu šovu un pievienoju mūziku. Nosaucu par „Divi vienā”. Īsti taisnība jau nu gan nav, jo vietām ir krietni vien vairāk, kā divi vienā, bet tas jau nekas :)

Kvalitāte šeit diemžēl nekāda dižā nav :( Ja ir vēlēšanās video noskatīties gana lielā izmērā un labā kvalitātē, tad laipni lūgtum manā Draugiem.lv kontā: http://www.draugiem.lv/gallery/?pid=106421148

Tējas dzeršana

Šodien man visa diena pagāja, mēģinot dabūt ārā no mājas nelūgtos apakšīrniekus. Nu jau to šeit vesels bars: Lielās Saaukstēšanās kundze, Lielo Iesnu kundze, Temperatūras jaunkundze un vēl onkulis Sāpošais Kakls ar mazdēlu Klepu. Iepletušies te tik vareni, ka man vairs vietas neatliek. Sēž, smīkņā, pļāpā bez pārtraukuma un prom netaisās. Apēd manas brokastis, pusdienas un vakariņas - visu garšu un smaržu! Apēd manus ābolus. Izdzer manu kafiju. Un tikko onkulis savāca arī manu tējas tasi ar medu. Bet puika ņem pa vienai citrona šķēlītei, mērcē cukurā un met mutē. Šķīvītis jau tūlīt būs tukšs. Es nikni uz viņu lūru, bet viņš - mēdīdamies izbāž mēli!

Taustos pēc kabatas lakatiņa, jo deguns atkal palo, bet Iesnu kundze man pasniedz gabalu tualetes papīra! Nu, vai ziniet! Tā jau ir nekaunība.

Nekas cits neatliek, kā mēģināt šos ignorēt. Pagriežu viņiem muguru un izliekos nedzirdam krekšķināšanu, purpināšanu zem deguna, paskaļu šņaukāšanos, nebeidzamo tarkšķēšanu un citus kaitinošos trokšņus, ko šitais bars izdod. Kas tev deva! Temperatūras jaunkundze pieceļas, graciozi pieslīd pie manis un uzliek man uz pieres savu smalko, karsto roku. Un man momentā sāk reibt galvu un uznāk pilnīgs nespēks. Krīti kaut vai no krēsla nost! Uzšņācu un metu ar ķepu, bet viņa - jau otrā istabas stūrī, smaidīdama iekārtojas dīvānā. Varētu padomāt, ka baigi labo darbu izdarījusi!

Grīļodamās slienos kājās - ķepas galīgi netur, aste vazājas pa zemi kā kleitas šlepe. Jāiedzer kāda tablete. Saaukstēšanās kundze man laipni pabīda tuvāk kaudzi zāļu - sak’, izvēlies, meitiņ! Cilāju, lasu un nezinu, ko dzert, ko ne. Tusnīdams kājās uzraušas onkulis Sāpošais Kakls un pasniedz man sūkājamās tabletes pret kakla sāpēm. Labi, tad paliksim pie tām!

Velkos uz virtuvi pēc jaunas tējas tases, bet viss bars - man pakaļ. Kamēr es lēnām rosos, kustēdamās kā pusaizmigusi (velns parāvis, kur mana lieliskā kaķa koordinācija!), mazgāju tasīti, meklēju medu, meklēju tēju..., šie, nekauņas, pilnā balsī ņemas nekautrēdamies visu komentēt un vēl mani aprunāt arī! It kā manis te vispār nebūtu!

„Mjā, uzreiz var redzēt, ka tēju šais mājās bieži nedzer, - redz, cik tālu pēc tās jāsnaikstās,” tā Saaukstēšanās kundze. „Nu, mīļā, tagad jau visi uz to kafiju, kafiju vien,” tā Iesnu kundze. „Labi, ka viņa vismaz zina, ka tēja jādzer ar medu,” komentē Temperatūras jaunkundze, „lai gan tēja ta nav riktīga! No paciņas.” „Manos laikos tādus mēslus neviens uzturā nelietoja,” iejaucas onkulis Sāpošais Kakls, „dzēra īstu tēju - piparmētru, kumelīšu, liepziedu... Kas tās bija par smaržām! Jā, jā, tā aiziet tās labās lietas - kopā ar labajiem ļaudīm,” un onkulis purpinādams aizšļūc atpakaļ uz istabu. „Tiesa, tiesa, - jaunie tagad no tējām neko nesaprot,” abas kundzes vienā balsī piebalso. Un skatās uz mani ar tādu pārmetumu, it kā es būtu pa kluso šīm pieliekamajā pēdējo noglabāto aveņu ievārījuma burciņu nočiepusi.

Neizturu, dodos pie skapja, pakāpjos un izvelku piparmētru tējas burku. Ar uzvarošu smaidu nolieku to uz virtuves galda. Nelūgto viešņu seja atplaukst smaidā. „Laikam jau šitā saimniece tomēr kaut ko ir mācījusies par pareizu uzturu,” novelk Saaukstēšanās kundze. „Ja viņa zinātu vēl arī to, ka pie tējas kārtīgās mājās mēdza pasniegt arī cepumus vai kādas maizītes...,” zīmīgi paskatījusies uz tukšo cepumu šķīvi galda vidū, piemetina Iesnu kundze.

Nu man beidzot sanāk reālas dusmas. „Marš, ārā no manas virtuves! Neviens jūs te nav lūdzis. Vēl jo mazāk - neviens jums nav ļāvis mani aprunāt. Taisieties, ka tiekat!” Iebrucēji tā kā bišķi saplok un bez ierunām pārvācas uz istabu.

Aizcērtu virtuves durvis un uzelpoju. Ufff! Beidzot iestājies miers. Sasodītais deguns! Nu, varētu taču vienreiz pārstāt tecēt! Kārtīgi nošņaucos, un tikai tad pamanu, ka mutautiņa vietā man ķepā - tualetes papīra gabals. „Ka tevi piķis!” saņurcu un iemetu atkritumu spainī. Istabā atskan paskaļa ķiķināšana.

Ķiķiniet vien, cik jums patīk! Kaķis tagad padzīvosies pa virtuvi. Ak, jums cepumus savajadzējās? Ņemšu un izcepšu arī. Tikai ne cepumus. Pavārstu ledusskapi - ahā, ir paniņas. Labs ir, maisam ātro kūku. Ieslēdzu krāsni. Ņemu bļodu, iesitu olu, iemēru cukuru, sakuļu, pievienoju mazliet rīvmaizes un sodu. Iemaisu paniņas. Un, visbeidzot, piekuļu miltus. Mīkla gatava! Izklāju formu ar cepamo papīru, leju iekšā. Jāpagaida, līdz krāsns iesilst. Piecpadsmit minūtes cepšanas - ideāls variants, lai fiksi tiktu pie kā salda, ja mājās patiešām nekā nav.

Gaidīdama uz krāsni, sēžu uz galda malas un šūpoju ķepas. Un atceros reiz sen, sen vecajā Stefenhāgena pavārgrāmatā lasītās rindas: „Kad mājās nekā nav, ejiet uz pieliekamo, ņemiet divus dučus olu, litru svaiga krējuma...” Mjā... Pēc to laiku skatījuma, es vispār neesmu saimniece - manā ledusskapī ir tieši trīs olas un puskārbiņa skāba krējuma, par svaigu pat nedomājot.

Ahā, krāsns gatava! Liekam iekšā. Uzstādu taimeri uz septiņarpus minūtēm un lienu skapja dzīlēs pēc lielā, lēzenā vecmammas šķīvja. Kamēr vēl mazgāju un slauku traukus, taimeris jau zvana. Atveru krāsni, izvelku, apgriežu un uzlieku vēl uz tādu pašu laiku. Visa virtuve zibenīgi pieskrējusi ar gardu smaržu. Nākamā mirklī durvīs paveras neliela sprauga, kurā iespraucas puišelis - acis spīd, pats nepacietībā dīdās... Aiz viņa parādās visa pārējā kompānija, gaisu ostīdama. „Nudien!” izsaucas onkulis, „viņa tiešām CEP!” Viņa acis aiz briļļu stikliem līksmi smaida. „Vai, kur sen nav nekas mājās cepts baudīts! Meitiņ, vai tu mūs arī uzcienāsi?” viņš lūdzoši skatās uz mani. Apjūku. Paskatos uz dāmām - tām sejās tāda pati sapņaina izteiksme. Neviļus sāku taisnoties: „Tas jau nav nekas īpašs, tikai tāda uz ātru roku samaisīta mājas kūka...” „Tur jau tā lieta, ka MĀJAS!” onkulis izsaucas, „mājas, nevis veikala. Pie tam silta un smaržīga. Veselu mūžību neatceros tādu ēdis!” Jautājoši paskatos uz dāmām - tās piebalso, piekrītoši mādamas galvām. „Nu, ja jau tā... Labi, pacienāšu,” saku.

Mani nelūgtie viesi sāk priecīgi smaidīt un piedāvājas palīdzēt: kur dzeršot tēju? Kur ko nest? Kādas tasītes? Kādas karotītes? Un šķīvīši? Un salvetes, kur ir salvetes? Vai drīkstot uzklāt arī galdautu - to balto? Vai jā? Apjukusi māju ar galvu un ļauju viņiem vaļu. Galds tiek zibenīgi izvilkts no stūra, apklāts ar baltu galdautu. Puķu vāze pārceļo no plaukta uz galdu. Onkulis noceļ no skapja svečturi ar visām svecēm un svinīgi iekārto galda vidū. Trauku skapis vaļā, trauki tiek pārcilāti un apskatīti, beidzot dāmas vienojas, kurus ņemt - tik svinīgs gadījums taču! Galu galā šis gods tiek piešķirts Kuzņecova ražotajām tasītēm un šķīvīšiem, kas man palikuši no manas vecmāmiņas. Kā tējaskannu vienbalsīgi tiek nolemts izmantot lielo Kuzņecova kafijas kannu. Parādās resnais cukurtrauks, izvilkts no pašiem skapja dziļumiem un cienīgi iekārtojas uz galda. Tam seko kūku dakšiņas un sudraba karotītes, un manas vecmāmiņas skaisti izrakstītā sudraba kūku lāpstiņa. Kā pēdējās uz šķīvīšiem nolaižas baltas salvetes kā maigas dūjas.

Galds uzklāts rekordlaikā, onkulis pat sveces jau pamanījies iedegt. Visi apklust un pagriežas pret mani - nu? Taimeris nozvana. Eju uz virtuvi un velku kūku laukā. Drošības labad notestēju ar kociņu, lai gan tāpat jau skaidrs, ka ir gatava. Ņemu laukā no forma, lieku uz lielā šķīvja, dalu gabaliņos. Mani nelūgtie ciemiņi mīņājas man riņķī, gaisu kāri ošņādami. Kamēr es griežu kūku, Saaukstēšanās kundze jau ielējusi karsto tēju vecajā kafijas kannā un svinīgi nes to uz istabu. Pārējie visi - viņai pakaļ. Nolieku lielo šķīvi galda vidū, paskatos uz viesiem - viņiem tā spīd acis, it kā tā būtu vismaz Ziemassvētku maltīte.

„Nu, tad dodiet man šķīvīšus,” es saku, „uzlikšu jums katram pa gabaliņam”. Nākamajā mirklī man pretī pastiepjas šķīvīšu mežs. Smaidu un lieku kūku. Taisos apsēsties, bet onkulis, uzlēcis kājās, svinīgi atvelk man krēslu: „Lūdzu, jaunkundz!” Viņa apaļā, sārtā seja staro kā saulīte. Iesmejos, tencinu un apsēžos. Jau pastiepju ķepu pēc kūkas gabaliņa, kad saduros ar pārmetošu skatu: Saaukstēšanās kundze pieceļas, saliek rokas lūgšanā un saka: „Lai svētības un mīlestības pilns katrs kumoss un katrs malks, ko mēs baudīsim no šī galda! Āmen!” Visi piebalso, tad draudzīgi ķeras pie kūkas. Labu brīdi valda tikai līksma šņakstināšana un onkuļa tīksmā nosēkšanās ik pēc kumosa, kas pazūd aiz viņa baltajām ūsām.

Kad kūka apēsta, iestājas rāms miers. Sveces viegli trīsuļo. Kādu brīdi pļāpājam par visu un neko. Tad sarunas lēnām noklust. Aiz loga jau metas tumšs.  Puika saldi nožāvājas. Onkulis rūpīgi noslauka ūsas, tad noliek salveti un nokrekšķinās: „Tā, mīļie draugi, es domāju, ka mums laiks prasties.” Dāmas piekrītoši māj ar galvām - jā, jā. Bet onkulis turpina: „Mēs kritām uz nerviem un mocījām mūsu mājasmāti, bet viņa mūs pacienāja ar dievīgi gardu kūku un īstu piparmētru tēju. Domāju, ka mums tā kā būtu laiks taisīties prom no šīs mājas. Paldies, saimniec!” viņš vēršas pie manis un pa veclaiku paradumam noskūpsta manu ķepu. Te miegainā balsī iečinkstas puišelis: „Kāpēc mums kaut kur būtu jāiet? Te ir tik silti un labi. Un kūka bija tiiik garšīga... Varbūt viņa ceps tādu pašu arī rīt?” Dāmas sāk smieties, bet onkulis saka: „Laiks, dēls, prasties godu.”

Ciemiņi palīdz nokopt galdu un salikt visu pa vietām. Viss tiek izdarīts tādā pat ātrumā, kā galdu klājot. Tad visi pēc kārtas paspiež man ķepu, bet puika pievelk kāju un paklanās. Man piekodina dūšīgi dzert tēju („Vislabāk piparmētru!” iesaucas onkulis), ēst ābolus un citronus, bet neaizmirst arī par vitamīniem. Onkulis uz atvadām sabučo mani uz abiem vaigiem un iespiež saujā tāfelīti ar pretsāpju tabletēm. Noklaudz durvis, noklust balsis, un tad viņi ir prom.

Samulsusi stāvu istabas vidū. Nekas nav mainījies. Galds savā stūrī, puķu vāze uz plaukta, svečturis uz skapja (ar visām svecēm!), trauki plauktos... Varbūt viņu nemaz nebija? Varbūt es tikai sapņoju? Nu, loģiski padomājot, nevar taču būt, ka es būtu sarunājusies ar saaukstēšanos, iesnām, temperatūru, savu sāpošo kaklu un klepu!

Eju uz virtuvi. Virtuve tukša, viss - savās vietās. Te pēkšņi man aizraujas elpa - uz palodzes, pirmajā brīdī pat nepamanāma, nolikta viena mājas konfekte dzeltenā cukura kažociņā. Un zīmīte, kur veclaicīgā un skaistā rokrakstā uzrakstīts: „Atceries, meit, - īstai saimniecei mājās vienmēr ir kas garšīgs, ar ko pacienāt negaidītus ciemiņus. VIENMĒR.”

Kad stāstīju piedzīvoto vīram, viņš smējās. Tad es parādīju konfekti. Viņam nebija ko teikt. Jo tur nu tā bija - konfekte, kuras nemaz nevarēja būt. Bet bija - redzama, aptaustāma, nogaršojama. Laikam jau brīnumi tomēr notiek. Vismaz reizēm. Neticat? Velti - re, kur tā ir!

Starp citu - kakls man vairs nesāp, klepus pārstāja, temperatūras vairs nav. Arī iesnas, izskatās, ka iet uz beigām. Varbūt tiešām tāpēc, ka es pacienāju ar mājas kūku... Tikai - KO es pacienāju?

Mežvīnu prieks

Šorīt cauri piesvīdušam logam ieraugu kaut ko sarkani oranžu, ieskatos ciešāk - mežvīna lapa. Pirmā rudens krāsās. Urrā! Tad drīz vien jau visa mājas siena degs rudens ugunīs. Un Pantera ķers fotoaparātu un dosies krāsu medībās tur, kur vēl nav būts. Lai gan nekāda īpaša medīšana jau nav vajadzīga - rudens tāpat kā citi gadalaiki vienkārši kāpj iekšā pa logu.

Skatos, ka arī mežvīnu ogas jau nobriedušas - tad drīz vien sāksies lielā rosība. Jo odziņas garšo daudziem. Nesen sēžu uz dīvāna, paceļu acis un skatos - vienā vietā mežvīni šūpojas. Bet laukā pilnīgs bezvējš! Ceļos un eju skatīties. Bet tur zarā rosās maza, mazītiņa pelīte, odziņas grauzdama. Ieraudzīja mani cauri stiklam un izbīlī sastinga.

Divi acu pāri sastapās -

Pelīte mežvīna zarā,

Es šaipus logam.

Tā arī blenzām viena uz otru minūtes divas. Tad es lēnām atkāpos, lai netraucētu viešņu.

Bet nu jau drīz sāksies nopietnāki darbi - mežvīnos aiz mana logs tiks atklāts sezonas sabiedriskās ēdināšanas iestādījums - krodziņš „Zem sārtajām lapām”.

Krodziņā

Zvirbuļi skaļu ballīti rīko

Mežvīnu tumšsārtās lapās,

Daudz ir viesu, kas cer un tīko

Iecirst knābi ogās saldskābās.

Mežvīnu krodziņam slava laba,

Viesus te mielo un gaida.

Apkārt svaigs gaiss un brīva daba,

Sārtās lapas pa gabalu smaida.

Galdiņu diezgan, vietu netrūkst,

Lapas sargā no vēja un lietus.

Ilgi jo ilgi viesus te ielūgs,

Aizlidos vieni - citi būs vietā.

Mežvīnu krodziņš - zvirbuļu prieks,

Lielos putnus te nelaiž iekšā,

Vārna, kaija, balodis - lieks,

Durvis ciet un aizkari priekšā.

Tikai zvirbuļiem atvērts vienmēr

Krodziņš “Zem sārtajām lapām”,

Krodziņu slēgs un durvis ciet vērs,

Mežvīni būs kad bez ogām un lapām.

Un tad cauru dienu skanēs skaļi ķīviņi, ogu ķekari bunkšķēs pret loga stiklu un reizēm arī spalvas ies pa gaisu. Ik pa laikam mežvīnos mēģinās nosēsties pa kādam balodim - neizdosies, jo putni par smagiem. Pa pretējās mājas jumta malu atkal cierēs neapmierinātas vārnas, nebeidzamo mielastu nīgri vērodamas un ik pa brīdim brīdinoši ieķērkdamās...

Bet es ieņemšu labāko vietu pirmajā rindā ik sezonas izrādē un baudīšu to mēneša garumā. No pusmetra attāluma. Kurā vēl teātrī tādas VIP ložas iespējamas?

Maestro Rudens darbnīcā

Koši mežvīni logā man smejas,

Kastaņu lapotnes ugunīs kvēl.

Daba rudenī - skaista kā dzeja,

Ejošās vasaras nemaz nav žēl.

Rudens - gleznotājs krāsās mērc otu,

Triepienos degošos ainava plaukst.

Spētu - ij debesis apgleznotu,

Tīrais sīkums, ka slapjš ir vai auksts.

Krāsas ar sauli un gaismu maisot,

Lietus pilieniem vieglītēm šķaidot,

Meistars gleznai tādu dzīvību dod!

Impresionistiem - vien apbrīnot.

Brītiņu īsu ir visa daba -

Sākot ar kokiem un zāli beidzot, -

Maestro Rudens uguņu varā.

Cilvēkiem pelēkiem kas gan to dos?