Kāds man nozaga ziemu

Diemžēl fakts. Kāds man patiesi nozaga ziemu. Pavisam nesen vēl bija rudens, tikko kā sākās pirmie sniegi, nupat kā svinējām Ziemassvētkus... Bet nu jau klāt pavasaris. Kur palikusi mana ziema? Pazudusi, netīra sniega kaudzēs nogrimusi. Vīrusu un baciļu uzvarēta. Ikdienības un neatrisināmu problēmu nomākta. Pelēka, tāla, nogurusi. Auksta. Ļoti auksta.

„Mani meži klusē”

„Mani meži klusē,

Manos mežos sniegs...”

Tāla rudens puse,

Tālu ziedoņprieks.

Visam pāri ziema

Baltus autus klāj.

Saltā, stingā mierā

Nenostāvēs vājš.

Sirds līdz ausīm sniegā,

Dvēselīte salst.

Laiks man ziemas miegā,

Lai nāk sapnis balts.

Tad, kad pavasarī

Kusīs sniegs un ies,

Gan jau cilvēks arī

Saulei atvērsies.

Mani meži klusē,

Manos mežos sniegs.

Laiks man arī dusēt.

Vēliet, salds lai miegs.

Sirds nogurusi, prāts nosalis. Dvēsele, mēnešiem klīstot sniega laukos, gluži sastingusi.

Dvēsele salst

Dvēselei sniegos salst, dvēselei ziemā - auksts.

Ziemas aukstuma vidū dvēsele trīc. Es arī trīcu.

Viena otru balstot, abas divas salstot,

Dziļā kupenā stāvam. Ieputinātas. Salā.

Ledainie vēji kad skar, sirds - kā nosalis zars.

Sniegputeņa skavās nevienam glābiņa nava.

Dvēselei sniegos salst, dvēselei ziemā ir auksts.

Ziemas aukstuma vidū dvēsele trīc. Es arī trīcu.

Pavasaris tuvu, ziema jau aun kājas, bet es - nespēju atsilt. Ziemas aukstums iezadzies dvēselē. Ielīdis pa vismazāko šķirbiņu. Kas viņam pavasaris! Saule jau silda? Pažobeles jau tek? Putni jau priecīgi čivina? Nu, un?! Ziema dzīvo manī un netaisās prom. Jūtos pilna netīri pelēka, kūstoša sniega, kas aizsedzis pavasara saulītes siltumu. Un es nezinu, kā to izkausēt.

Pāri maniem „jā”

Pāri maniem daudziem „jā” -

Bikliem, drošiem, pārliecinātiem,

Sajūsminātiem vai laimīgiem -

Dzīve rūpīgi velk melnus „nē”.

Veto, aizliegums, nepiekrišana...

Krusti krājas cits pie cita,

Nebeidzamā rindā,

Kamēr maniem „jā”

Nepaliek vairs vietas.

Pelnu rūgtums

Cik gan sadeguši sapņi ir rūgti!

Tas spīvais vērmeļu rūgtums, ko jūti,

Tās pelnu plēksnes, ko vējš dejā griež,

Un, salti smejot, tev pašam sejā sviež...

Kā sāp tās veltās cerības un ilgas,

Tas viss, kas neizdarīts ticis, nokavēts,

Tie sapņi, iedomas un fantāzijas,    

Tas viss, kas izsapņots, bet dzīvē neiespēts!

Un viena alga tā, kas vainīgs bijis -

Tu pats vai citi. Tāpat tu sāpēs mokies.

Un iemesls, dēļ kura tā ir noticis,

Nav svarīgs vairs, jo sapnis pelnos vērties.

Ir rūgti, rūgti, ak, cik ļoti rūgti

Tie sadegušo sapņu pelni, kas tev acīs put!

Tie pārņem sirdi tā kā tumsa loga rūtis,

Kad sapni kārtējo sirds atkal degam jūt.

Bet tomēr. Tomēr...

Un tu pateicies Dievam

Vēl viens kalns, vēl viena klints, vēl viena jūra.

Viss tepat. Aiz katra nākamā ielas stūra.

Ik ceļa līkumā jaunā tie tev ir priekšā -

Pa vienam, pa diviem... Arvien biežāk un biežāk.

Tik tikko vienam kalnam tu pāri tikt spējis,

Tik tikko vienu jūru atkal pārpeldējis,

Bet, rau, kur kalni nākamie tev pretī slejas,

Un, redz, kur jūra tieši no mākoņa lejas.

Tu turies zobiem un nagiem, tu aizelsies kāp.

Tu esi pārguris tā, ka visas maliņas sāp.

Tu peldi pēdējiem spēkiem, lai malā tiktu,

Lai kārtējā jūrā uz mūžu tu nepaliktu.

Un katru reizi, kad pāri vai malā tu ticis,

Tu pasakies Dievam, rokas lūgšanā licis:

„Tev pateicos, Kungs, ka vien klints, ka kalns, ka jūra!

Un nevis kas briesmīgāks gaida mani aiz nākamā stūra.”

Lielais futbols

Nav viegli par futbolbumbu būt

Liktens un Mūžības spēlē.

Īpaši, ja Laiks ir tiesnesis tur,

Īpaši, ja abi reizē iesper.

Nāve un dzīvība tribīnēs sēž,

Trokšņo, svilpo, auro un spiedz:

„Laiks, kur skaties?! Tiesnesi ziepēs!”

Bumbai sāp, kad to spārda un sper.

Bet skatītāji tribīnēs tik kliedz:
”Ātrāk! Stiprāk! Ko tūļājies?!

Sper taču beidzot! Negaidi, bliez!

Tā bumba nekur neder - nomainiet!”

Nav viegli par bumbu spēlē būt,

Kad spēles laukums nepārredzams,

Kad spēlei nezini noteikumus,

Vien izmisis lūdzies, lai tālu tai gals.

Nekas, ka mani sper un spārda,

Ka sāp, ka temps ir pārāk spīvs,

Ka netieku pats es pie vārda...

Galvenais - vēl arvien esmu es dzīvs!

Vēl arvien es esmu dzīva. Un tas ir daudz. Jo, kamēr tu dzīvo, - tu ceri. Tas varbūt ir naivi. Muļķīgi. Varbūt pat nereāli. Bet es ceru. Kāda laime, ka cilvēkam dāvāta šī spēja! Ja nebūtu cerības, dzīvei zustu jēga. Lai gan saka, ka cerība esot muļķa mierinājums... Var jau būt. Var jau būt, ka tā. Bet reizēm vienkārši nekā cita vairs nav, kā tikai tā kailā cerība. Kā pēdējais gaismas stariņš visaptverošā tumsībā. Kā vientuļa uguntiņa nogurušam ceļiniekam. Kā žēlastības apsolījums izmisuma mirklī. CERĪBA.

Es ceru

Tai lielajā Mūžības grāmatā

Es pāršķiru dienu kā lapaspusi.

Jau atkal viena ir izlasīta.

Es ceru, ka neesmu vēl pat pusē.

Es ceru un ticu - viss man vēl priekšā,

Viss labākais vēl tikai atnāks. Vēl būs.

Kad Mūžība mani ņems savā riekšā,

Ij tad es vēl cerēšu: viss vēl tik būs.

Jau ejot caur vārtiem, kas pasaules šķir,

Caur vārtiem, ko vienreiz nolemts mums vērt,

Būs alku un cerību pilna man sirds,

Ka visu vēl iespējams panākt un spēt.

Jo cerība - pēdējais valdziņš, kas irst,

Kad pārējais viss jau pārtrūcis sen.

Ir cerība pēdējā, vienmēr kas mirst,

Un vienīgā viņa, uz priekšu kas dzen.

Cerība

Un tik dēļ cerības ir vispār dzīvot vērts!

Jo tieši cerībā jau ir tas spēks -

Tas spēks, kas ticēt liek un ilgoties,

Kas neļauj krist, bet nokrītot līdz piecelties,

Kad dzīve pāri brauc kā traktors,

Kad melna bēda nāk un smagi cērt.

Jo vien caur cerību mums spēks ir dots,

Un tik dēļ cerības ir vispār dzīvot vērts.

Es esmu vidū

Es esmu vidū.

Ir vienā pusē pagātne, kas lēnām aizslīd miglā,

Bet otrā - nākotne, kas tinas bezgalībā zilgā.

Es esmu vidū.

Aiz manis - ejošais, man priekšā - nākošais.

Aiz manis - bijušais, bet priekšā - nenotikušais.

Es esmu vidū.

Aiz manis mūžība, man priekšā mūžība.

Jo ķēdes gali ietek bezgalībā.

Es esmu vidū.

Neko vairs mainīt pagātnē.

Bet vien no manis atkarīga nākotne.

Es esmu vidū.

Es esmu tagad un te.

Es esmu tagadne.

Dievs, neliec man par pārrāvumu kļūt!

Dievs, nepieļauj par ķēdes beigām būt!