Kad pilsēta sapņo

Atklāšu noslēpumu - es mīlu Rīgu sniegputenī. Jo tas pamatīgāks, jo labāk. Tādā laikā sagaidu tumsu un dodos uz Rīgas centru, uz vecpilsētu. Kas tas par prieku tā klaiņot ar fotoaparātu! Gandrīz neviena paša cilvēka. Tikai Pilsēta, ziema, sniegs un es. Tāda apburta pasaule. Kā pasaka. Un tā ir tā Rīga, kuru es mīlu. Tas ir tas brīdis, kad varu būt divatā ar Pilsētu, kad Viņa ir tikai mana. Tikai Viņa un es. Un es klīstu pa sniega pilnajām ieliņām, priecājos par laternu zeltīto sniegu, un man šķiet, ka Pilsēta runā ar mani. Pavisam klusu, gandrīz čukstus - vēl klusāk, kā krīt sniegs. Bet var jau būt, ka man tikai liekas. Var jau būt, ka tas it tikai sapnis. Bet es tveru šīs sajūtas un klusos čukstus, un pārvēršu fotogrāfijās, kurās atdzīvojas tā Rīga, kādu to redzu es. MANA Rīga.

Puteņa spēks

Putenis griežas, sniegpārslas dejo,

Blēņdari vēji brīvībā klejo.

Iemet vējš sejā sniegpārslu sauju.

Smejos un vējam blēņoties ļauju.

Baltumā pazūd koki un mājas,

Baltums kā sega pāri mums klājas.

Putenis, pāri kas pasaulei iet,

Durvis uz debesīm aizvēris ciet.

Putenis dejo gan mežā, gan pļavā,

Pasaule visa ir putenim vaļā.

Baltumā viss, kas zaļš bij vai pelēks,

Tīrībā viss, kas netīrs vai grēks.

Tas jau nekas, ka nokusīs vis,

Baltums un tīrība drīz pazudīs.

Tas jau nekas. Vien puteņa vara

Ziemu tik baltu un skaistu dara.

Rīga dus

Rīga, sniegos iebridusi,

Lēnām miegā laižas klusi,

Klusē bulvāri un ielas,

Dusē mājas mazas, lielas.

Lēnām apsnieg visi žogi,

Lēnām aizmieg parku koki,

Tikai zelta laternacis

Mirgo tumši gaišā naktī.

Nebrauc tramvajs, nedzied sliedes,

Klusē Mežaparka priedes,

Balti Vērmaņdārza sniegi,

Neskan bērnu klaigas, smiekli.

Iesnaudusies vecpilsēta,

Laternacu apmirdzēta,

Neskar soļi ielu bruģi,

Pieklusuši ostā kuģi.

Liepas - apaļas un kuplas -

Tā kā baltas sniega gubas,

Laimas pulkstens laiku skaita,

Nedzirdama kaķu gaita...

Augstu pāri vecpilsētai,

Cauri stundai agrai, vēlai

Mirdz trīs zvaigznes nerimdamas,

Augstu, zemu svētīdamas.