Šodien man visa diena pagāja, mēģinot dabūt ārā no mājas nelūgtos apakšīrniekus. Nu jau to šeit vesels bars: Lielās Saaukstēšanās kundze, Lielo Iesnu kundze, Temperatūras jaunkundze un vēl onkulis Sāpošais Kakls ar mazdēlu Klepu. Iepletušies te tik vareni, ka man vairs vietas neatliek. Sēž, smīkņā, pļāpā bez pārtraukuma un prom netaisās. Apēd manas brokastis, pusdienas un vakariņas - visu garšu un smaržu! Apēd manus ābolus. Izdzer manu kafiju. Un tikko onkulis savāca arī manu tējas tasi ar medu. Bet puika ņem pa vienai citrona šķēlītei, mērcē cukurā un met mutē. Šķīvītis jau tūlīt būs tukšs. Es nikni uz viņu lūru, bet viņš - mēdīdamies izbāž mēli!
Taustos pēc kabatas lakatiņa, jo deguns atkal palo, bet Iesnu kundze man pasniedz gabalu tualetes papīra! Nu, vai ziniet! Tā jau ir nekaunība.
Nekas cits neatliek, kā mēģināt šos ignorēt. Pagriežu viņiem muguru un izliekos nedzirdam krekšķināšanu, purpināšanu zem deguna, paskaļu šņaukāšanos, nebeidzamo tarkšķēšanu un citus kaitinošos trokšņus, ko šitais bars izdod. Kas tev deva! Temperatūras jaunkundze pieceļas, graciozi pieslīd pie manis un uzliek man uz pieres savu smalko, karsto roku. Un man momentā sāk reibt galvu un uznāk pilnīgs nespēks. Krīti kaut vai no krēsla nost! Uzšņācu un metu ar ķepu, bet viņa - jau otrā istabas stūrī, smaidīdama iekārtojas dīvānā. Varētu padomāt, ka baigi labo darbu izdarījusi!
Grīļodamās slienos kājās - ķepas galīgi netur, aste vazājas pa zemi kā kleitas šlepe. Jāiedzer kāda tablete. Saaukstēšanās kundze man laipni pabīda tuvāk kaudzi zāļu - sak’, izvēlies, meitiņ! Cilāju, lasu un nezinu, ko dzert, ko ne. Tusnīdams kājās uzraušas onkulis Sāpošais Kakls un pasniedz man sūkājamās tabletes pret kakla sāpēm. Labi, tad paliksim pie tām!
Velkos uz virtuvi pēc jaunas tējas tases, bet viss bars - man pakaļ. Kamēr es lēnām rosos, kustēdamās kā pusaizmigusi (velns parāvis, kur mana lieliskā kaķa koordinācija!), mazgāju tasīti, meklēju medu, meklēju tēju..., šie, nekauņas, pilnā balsī ņemas nekautrēdamies visu komentēt un vēl mani aprunāt arī! It kā manis te vispār nebūtu!
„Mjā, uzreiz var redzēt, ka tēju šais mājās bieži nedzer, - redz, cik tālu pēc tās jāsnaikstās,” tā Saaukstēšanās kundze. „Nu, mīļā, tagad jau visi uz to kafiju, kafiju vien,” tā Iesnu kundze. „Labi, ka viņa vismaz zina, ka tēja jādzer ar medu,” komentē Temperatūras jaunkundze, „lai gan tēja ta nav riktīga! No paciņas.” „Manos laikos tādus mēslus neviens uzturā nelietoja,” iejaucas onkulis Sāpošais Kakls, „dzēra īstu tēju - piparmētru, kumelīšu, liepziedu... Kas tās bija par smaržām! Jā, jā, tā aiziet tās labās lietas - kopā ar labajiem ļaudīm,” un onkulis purpinādams aizšļūc atpakaļ uz istabu. „Tiesa, tiesa, - jaunie tagad no tējām neko nesaprot,” abas kundzes vienā balsī piebalso. Un skatās uz mani ar tādu pārmetumu, it kā es būtu pa kluso šīm pieliekamajā pēdējo noglabāto aveņu ievārījuma burciņu nočiepusi.
Neizturu, dodos pie skapja, pakāpjos un izvelku piparmētru tējas burku. Ar uzvarošu smaidu nolieku to uz virtuves galda. Nelūgto viešņu seja atplaukst smaidā. „Laikam jau šitā saimniece tomēr kaut ko ir mācījusies par pareizu uzturu,” novelk Saaukstēšanās kundze. „Ja viņa zinātu vēl arī to, ka pie tējas kārtīgās mājās mēdza pasniegt arī cepumus vai kādas maizītes...,” zīmīgi paskatījusies uz tukšo cepumu šķīvi galda vidū, piemetina Iesnu kundze.
Nu man beidzot sanāk reālas dusmas. „Marš, ārā no manas virtuves! Neviens jūs te nav lūdzis. Vēl jo mazāk - neviens jums nav ļāvis mani aprunāt. Taisieties, ka tiekat!” Iebrucēji tā kā bišķi saplok un bez ierunām pārvācas uz istabu.
Aizcērtu virtuves durvis un uzelpoju. Ufff! Beidzot iestājies miers. Sasodītais deguns! Nu, varētu taču vienreiz pārstāt tecēt! Kārtīgi nošņaucos, un tikai tad pamanu, ka mutautiņa vietā man ķepā - tualetes papīra gabals. „Ka tevi piķis!” saņurcu un iemetu atkritumu spainī. Istabā atskan paskaļa ķiķināšana.
Ķiķiniet vien, cik jums patīk! Kaķis tagad padzīvosies pa virtuvi. Ak, jums cepumus savajadzējās? Ņemšu un izcepšu arī. Tikai ne cepumus. Pavārstu ledusskapi - ahā, ir paniņas. Labs ir, maisam ātro kūku. Ieslēdzu krāsni. Ņemu bļodu, iesitu olu, iemēru cukuru, sakuļu, pievienoju mazliet rīvmaizes un sodu. Iemaisu paniņas. Un, visbeidzot, piekuļu miltus. Mīkla gatava! Izklāju formu ar cepamo papīru, leju iekšā. Jāpagaida, līdz krāsns iesilst. Piecpadsmit minūtes cepšanas - ideāls variants, lai fiksi tiktu pie kā salda, ja mājās patiešām nekā nav.
Gaidīdama uz krāsni, sēžu uz galda malas un šūpoju ķepas. Un atceros reiz sen, sen vecajā Stefenhāgena pavārgrāmatā lasītās rindas: „Kad mājās nekā nav, ejiet uz pieliekamo, ņemiet divus dučus olu, litru svaiga krējuma...” Mjā... Pēc to laiku skatījuma, es vispār neesmu saimniece - manā ledusskapī ir tieši trīs olas un puskārbiņa skāba krējuma, par svaigu pat nedomājot.
Ahā, krāsns gatava! Liekam iekšā. Uzstādu taimeri uz septiņarpus minūtēm un lienu skapja dzīlēs pēc lielā, lēzenā vecmammas šķīvja. Kamēr vēl mazgāju un slauku traukus, taimeris jau zvana. Atveru krāsni, izvelku, apgriežu un uzlieku vēl uz tādu pašu laiku. Visa virtuve zibenīgi pieskrējusi ar gardu smaržu. Nākamā mirklī durvīs paveras neliela sprauga, kurā iespraucas puišelis - acis spīd, pats nepacietībā dīdās... Aiz viņa parādās visa pārējā kompānija, gaisu ostīdama. „Nudien!” izsaucas onkulis, „viņa tiešām CEP!” Viņa acis aiz briļļu stikliem līksmi smaida. „Vai, kur sen nav nekas mājās cepts baudīts! Meitiņ, vai tu mūs arī uzcienāsi?” viņš lūdzoši skatās uz mani. Apjūku. Paskatos uz dāmām - tām sejās tāda pati sapņaina izteiksme. Neviļus sāku taisnoties: „Tas jau nav nekas īpašs, tikai tāda uz ātru roku samaisīta mājas kūka...” „Tur jau tā lieta, ka MĀJAS!” onkulis izsaucas, „mājas, nevis veikala. Pie tam silta un smaržīga. Veselu mūžību neatceros tādu ēdis!” Jautājoši paskatos uz dāmām - tās piebalso, piekrītoši mādamas galvām. „Nu, ja jau tā... Labi, pacienāšu,” saku.
Mani nelūgtie viesi sāk priecīgi smaidīt un piedāvājas palīdzēt: kur dzeršot tēju? Kur ko nest? Kādas tasītes? Kādas karotītes? Un šķīvīši? Un salvetes, kur ir salvetes? Vai drīkstot uzklāt arī galdautu - to balto? Vai jā? Apjukusi māju ar galvu un ļauju viņiem vaļu. Galds tiek zibenīgi izvilkts no stūra, apklāts ar baltu galdautu. Puķu vāze pārceļo no plaukta uz galdu. Onkulis noceļ no skapja svečturi ar visām svecēm un svinīgi iekārto galda vidū. Trauku skapis vaļā, trauki tiek pārcilāti un apskatīti, beidzot dāmas vienojas, kurus ņemt - tik svinīgs gadījums taču! Galu galā šis gods tiek piešķirts Kuzņecova ražotajām tasītēm un šķīvīšiem, kas man palikuši no manas vecmāmiņas. Kā tējaskannu vienbalsīgi tiek nolemts izmantot lielo Kuzņecova kafijas kannu. Parādās resnais cukurtrauks, izvilkts no pašiem skapja dziļumiem un cienīgi iekārtojas uz galda. Tam seko kūku dakšiņas un sudraba karotītes, un manas vecmāmiņas skaisti izrakstītā sudraba kūku lāpstiņa. Kā pēdējās uz šķīvīšiem nolaižas baltas salvetes kā maigas dūjas.
Galds uzklāts rekordlaikā, onkulis pat sveces jau pamanījies iedegt. Visi apklust un pagriežas pret mani - nu? Taimeris nozvana. Eju uz virtuvi un velku kūku laukā. Drošības labad notestēju ar kociņu, lai gan tāpat jau skaidrs, ka ir gatava. Ņemu laukā no forma, lieku uz lielā šķīvja, dalu gabaliņos. Mani nelūgtie ciemiņi mīņājas man riņķī, gaisu kāri ošņādami. Kamēr es griežu kūku, Saaukstēšanās kundze jau ielējusi karsto tēju vecajā kafijas kannā un svinīgi nes to uz istabu. Pārējie visi - viņai pakaļ. Nolieku lielo šķīvi galda vidū, paskatos uz viesiem - viņiem tā spīd acis, it kā tā būtu vismaz Ziemassvētku maltīte.
„Nu, tad dodiet man šķīvīšus,” es saku, „uzlikšu jums katram pa gabaliņam”. Nākamajā mirklī man pretī pastiepjas šķīvīšu mežs. Smaidu un lieku kūku. Taisos apsēsties, bet onkulis, uzlēcis kājās, svinīgi atvelk man krēslu: „Lūdzu, jaunkundz!” Viņa apaļā, sārtā seja staro kā saulīte. Iesmejos, tencinu un apsēžos. Jau pastiepju ķepu pēc kūkas gabaliņa, kad saduros ar pārmetošu skatu: Saaukstēšanās kundze pieceļas, saliek rokas lūgšanā un saka: „Lai svētības un mīlestības pilns katrs kumoss un katrs malks, ko mēs baudīsim no šī galda! Āmen!” Visi piebalso, tad draudzīgi ķeras pie kūkas. Labu brīdi valda tikai līksma šņakstināšana un onkuļa tīksmā nosēkšanās ik pēc kumosa, kas pazūd aiz viņa baltajām ūsām.
Kad kūka apēsta, iestājas rāms miers. Sveces viegli trīsuļo. Kādu brīdi pļāpājam par visu un neko. Tad sarunas lēnām noklust. Aiz loga jau metas tumšs. Puika saldi nožāvājas. Onkulis rūpīgi noslauka ūsas, tad noliek salveti un nokrekšķinās: „Tā, mīļie draugi, es domāju, ka mums laiks prasties.” Dāmas piekrītoši māj ar galvām - jā, jā. Bet onkulis turpina: „Mēs kritām uz nerviem un mocījām mūsu mājasmāti, bet viņa mūs pacienāja ar dievīgi gardu kūku un īstu piparmētru tēju. Domāju, ka mums tā kā būtu laiks taisīties prom no šīs mājas. Paldies, saimniec!” viņš vēršas pie manis un pa veclaiku paradumam noskūpsta manu ķepu. Te miegainā balsī iečinkstas puišelis: „Kāpēc mums kaut kur būtu jāiet? Te ir tik silti un labi. Un kūka bija tiiik garšīga... Varbūt viņa ceps tādu pašu arī rīt?” Dāmas sāk smieties, bet onkulis saka: „Laiks, dēls, prasties godu.”
Ciemiņi palīdz nokopt galdu un salikt visu pa vietām. Viss tiek izdarīts tādā pat ātrumā, kā galdu klājot. Tad visi pēc kārtas paspiež man ķepu, bet puika pievelk kāju un paklanās. Man piekodina dūšīgi dzert tēju („Vislabāk piparmētru!” iesaucas onkulis), ēst ābolus un citronus, bet neaizmirst arī par vitamīniem. Onkulis uz atvadām sabučo mani uz abiem vaigiem un iespiež saujā tāfelīti ar pretsāpju tabletēm. Noklaudz durvis, noklust balsis, un tad viņi ir prom.
Samulsusi stāvu istabas vidū. Nekas nav mainījies. Galds savā stūrī, puķu vāze uz plaukta, svečturis uz skapja (ar visām svecēm!), trauki plauktos... Varbūt viņu nemaz nebija? Varbūt es tikai sapņoju? Nu, loģiski padomājot, nevar taču būt, ka es būtu sarunājusies ar saaukstēšanos, iesnām, temperatūru, savu sāpošo kaklu un klepu!
Eju uz virtuvi. Virtuve tukša, viss - savās vietās. Te pēkšņi man aizraujas elpa - uz palodzes, pirmajā brīdī pat nepamanāma, nolikta viena mājas konfekte dzeltenā cukura kažociņā. Un zīmīte, kur veclaicīgā un skaistā rokrakstā uzrakstīts: „Atceries, meit, - īstai saimniecei mājās vienmēr ir kas garšīgs, ar ko pacienāt negaidītus ciemiņus. VIENMĒR.”
Kad stāstīju piedzīvoto vīram, viņš smējās. Tad es parādīju konfekti. Viņam nebija ko teikt. Jo tur nu tā bija - konfekte, kuras nemaz nevarēja būt. Bet bija - redzama, aptaustāma, nogaršojama. Laikam jau brīnumi tomēr notiek. Vismaz reizēm. Neticat? Velti - re, kur tā ir!
Starp citu - kakls man vairs nesāp, klepus pārstāja, temperatūras vairs nav. Arī iesnas, izskatās, ka iet uz beigām. Varbūt tiešām tāpēc, ka es pacienāju ar mājas kūku... Tikai - KO es pacienāju?
