Kad pilsēta sapņo

Atklāšu noslēpumu - es mīlu Rīgu sniegputenī. Jo tas pamatīgāks, jo labāk. Tādā laikā sagaidu tumsu un dodos uz Rīgas centru, uz vecpilsētu. Kas tas par prieku tā klaiņot ar fotoaparātu! Gandrīz neviena paša cilvēka. Tikai Pilsēta, ziema, sniegs un es. Tāda apburta pasaule. Kā pasaka. Un tā ir tā Rīga, kuru es mīlu. Tas ir tas brīdis, kad varu būt divatā ar Pilsētu, kad Viņa ir tikai mana. Tikai Viņa un es. Un es klīstu pa sniega pilnajām ieliņām, priecājos par laternu zeltīto sniegu, un man šķiet, ka Pilsēta runā ar mani. Pavisam klusu, gandrīz čukstus - vēl klusāk, kā krīt sniegs. Bet var jau būt, ka man tikai liekas. Var jau būt, ka tas it tikai sapnis. Bet es tveru šīs sajūtas un klusos čukstus, un pārvēršu fotogrāfijās, kurās atdzīvojas tā Rīga, kādu to redzu es. MANA Rīga.

Puteņa spēks

Putenis griežas, sniegpārslas dejo,

Blēņdari vēji brīvībā klejo.

Iemet vējš sejā sniegpārslu sauju.

Smejos un vējam blēņoties ļauju.

Baltumā pazūd koki un mājas,

Baltums kā sega pāri mums klājas.

Putenis, pāri kas pasaulei iet,

Durvis uz debesīm aizvēris ciet.

Putenis dejo gan mežā, gan pļavā,

Pasaule visa ir putenim vaļā.

Baltumā viss, kas zaļš bij vai pelēks,

Tīrībā viss, kas netīrs vai grēks.

Tas jau nekas, ka nokusīs vis,

Baltums un tīrība drīz pazudīs.

Tas jau nekas. Vien puteņa vara

Ziemu tik baltu un skaistu dara.

Rīga dus

Rīga, sniegos iebridusi,

Lēnām miegā laižas klusi,

Klusē bulvāri un ielas,

Dusē mājas mazas, lielas.

Lēnām apsnieg visi žogi,

Lēnām aizmieg parku koki,

Tikai zelta laternacis

Mirgo tumši gaišā naktī.

Nebrauc tramvajs, nedzied sliedes,

Klusē Mežaparka priedes,

Balti Vērmaņdārza sniegi,

Neskan bērnu klaigas, smiekli.

Iesnaudusies vecpilsēta,

Laternacu apmirdzēta,

Neskar soļi ielu bruģi,

Pieklusuši ostā kuģi.

Liepas - apaļas un kuplas -

Tā kā baltas sniega gubas,

Laimas pulkstens laiku skaita,

Nedzirdama kaķu gaita...

Augstu pāri vecpilsētai,

Cauri stundai agrai, vēlai

Mirdz trīs zvaigznes nerimdamas,

Augstu, zemu svētīdamas.

Ziemas apburtā

Kā man patīk ziema! Tāda balta, balta un kārtīgi auksta. Laikam jau kaut kas manā kaķa galviņā nav īsti kārtībā, ka priecājos par rudens atnākšanu un ziemas aukstumu. Bet tā nu tas ir. Un neko tur nevar darīt. Mīlu to balto pasaulīti. Tiesa gan, pēdējos gados tās ziemas kļuvušas vairāk pelēkas, kā baltas... Bet, kad tas baltums beidzot atnāk, tad ir tāds prieks! Nudien, varu valstīties kupenā kā bērns. Un, jo tā dziļāka, jo labāk. Atceros, ka manā bērnībā bija tādas ziemas, ka jāņogu krūmiem tikai paši gali rēgojās laukā no kupenām. Un es tad raku alas un būvēju sniega pilis... Burvīgs bija laiks.

Rīgā snieg

Mīksti, mīksti sniedziņš snieg

Pārslām baltām, pūkainām.

Namiem, ielām - visam tiek

Baltā krāsa aumaļām.

Iegrimst kājas, pazūd mājas

Baltās sniega kupenās.

Sniegi snieg un snieg bez stājas,

Nams ar namu līdzinās.

Visas ielas baltā krāsā -

Viegli sajaukt, nepazīt.

Izskatās kā mīļas māsas

Sniegs kad lēnām pāri krīt.

Koku zari baltos tērpos,

Baltas visas žogmales.

Pārklāj autus baltin baltos

Ziema visām nomalēm.

Centrs tas vai priekšpilsēta,

Dārzi tie vai Mežaparks,

Jauna tā vai veca ēka -

Sniegs to aprok. Kaut kas traks!

Sniegota un auksta ziema - tā ir pareizā kārtība. Nupat jau sniegs tā kā būtu, taču ar to aukstumu gan pagaidām ir, kā ir. Bet varbūt vēl būs. Un tāds pamatīgs! Un nekas, ja būs atkal lieli rēķini par apkuri, - ziema paliek ziema. Tā tam vienkārši jābūt :)

Kad snieg

Mākonis pelēks no pamales lien.

Nebaidos, zinu - tas sniegu nes vien.

Negaisa nebūs un krusas ne tik,

Sniega vien kaudzēm, jo iesāk jau snigt.

Sniegpārslas dejo. Šķiet, valsis ir tas.

Skāvienu maigu, lūk, sajūt pat stabs.

Baltajā dejā jau pazūd it viss,

Pasauli sniegs, šķiet, ir nodzēsis.

Baltums kā spārni pār pasauli plīv,

Tīrot un šķīstot - vai nedzīvs vai dzīvs,

Skaidrību nesot, mieru un prieku,

Vienkārši svētot - tāpat, caur sniegu.

Cik apsnigusi pasaule top skaista! Viss pelēkais, netīrais, drūmais, ikdienišķais - viss, viss pārvēršas baltā pasakā. Pat naktis top gaišas, jo zeme, sniega apsegta, izstaro gaismu.

Zeme zied

Zeme baltiem ziediem plaukst,

Vieglus, maigus ziedus ver.

Stindzina kaut sals jo auksts,

Ziedi staro gaismu, tumsu - ķer.

Balti ziedi plaukst zem kājām,

Visu tumšo gaišu darot.

Uzplaukst ielas, uzzied mājas,

Zeme baltā gaismā staro.

Visa zeme - baltos ziedos.

Uzmanīgi soļus sper!

Tīrību un mieru sniedzot,

Baltus vārtus sniegs mums ver.

Nu, labi, piekrītu - ar ziemas atnākšanu pilsētā atkal sākas haoss. Bet, nudien, tā jau ir tik pierasta lieta, ka vairs nav jēgas par to uztraukties. Netīrītas ielas, sniega kalni uz ietvēm, apledojums un krītošas lāstekas - tas viss pieder pie lietas. Ko tur uztraukties? Redz, kā pilsētas tēvi neuztraucas - zina taču, ka sniegs vienmēr nokūst pats. Tikai mazliet jāpagaida. Līdz pavasarim... :))

Rīga sniegos

Paveros pa logu -

Rīga pazudusi!

Ak, tu tavu joku -

Sniegos noslīkusi!

Snieg un snieg bez gala

Baltais debess prieks.

Katra māja - sala,

Katrs melnums - lieks.

Ietves tā kā vagas

Kartupeļu laukā,

Ielas - putras katls,

Mašīnas kur braukā.

Autobusi velkas,

Reizēm - tikko kust,

Mašīnas - kā laivas,-

Sniega upēs zūd.

Tramvajiem krīt stangas,

Trolejbusi buksē,

Visur sniega dangas,

Tīrītāji - dusē.

Par lietu kārtību

Soliņš ielec kupenā,

Pabēgot no manis,

Nožāvājas laterna -

Tas jau bieži manīts.

Sēžu es uz dibena,

Trotuāru godinot.

Smīkņā iela slidenā:

„Mani ejot, nesapņo!”

Ceļos augšā, pukojos:

„Sasodīta cūcība!”

Iela atbild: „Nestreso!

Tāda lietu kārtība.

Kad ir ziema - ledū es,

Tā ir bijis, ir un būs.

Jo ir lietas pasaulē,

Pārmaiņu kur nevar būt.”

Saka soliņš, mierinot:

„Nāc un brīdi atsēdies!”

Laterna tam piebalso:
”Jā, jā, nav, ko uztraukties!”

Sēžu, elpu atvelku.

Stīvas visas maliņas.

„Tomēr labi”, domāju,

„Vismaz kaut kas nemainās!”

:)))

Par pirmo sniegu

Šodien atnāca pirmais sniegs. Nu, būtībā jau it kā nekas. Tīrais sīkums. Tikai no rīta, paskatoties pa logu un ieraugot balto pasauli, dvēselei sagribējās dziedāt, vīterot gluži kā cīrulim pavasarī. Tāpat vien. Tādos brīžos sajūtos kā bērns, pilns neviltota prieka par visparastāko lietu - par sniegu. Tāpēc, ka pirmais šogad, tāpēc, ka balts, tāpēc, ka tīrs. Un tāpēc, ka daudz.

Jasmīnkrūmam zari tā piesniguši, ka, no gultas skatoties, likās - debesis zied. Tikai pēc tam aptvēru, ka tas baltums ir sniega kalni uz nolīkušiem zariem. Izlēcu no gultas un atvēru logu - kāda smarža! Tas brīnum tīrais, dzidrais ziemas gaiss, kas atnāk tikai reizē ar aukstumu un salu. Pievelku pilnas krūtis. Mmm... Gribas elpot un elpot. Neatdzeroties. Bet sāk salt. Žēl aizvērt logu, tomēr laist ziemu istabā arī gluži nevar. Tāpēc taisu logu ciet.

Pēkšņi gandrīz pie pašas auss atskan priecīgs „čivčivčiv!” Un jasmīnkrūmā iešaujas bariņš zvirbuļu - tā, ka sniegs vien pajūk. Un nemaz neliekas traucēties par manu klātbūtni. Klusiņām aizveru logu un smaidīdama noskatos sīkajos putniņos. Par ko viņi priecājas? Aukstums un sniegs taču nozīmē, ka būs trūcīgāk ar barību. Bet putni nerimstas. Troksnis pamatīgs, sniegs iet pa gaisu un krūms līgojas vien. Varbūt arī viņi jūtas apreibuši no pirmā sniega? Tāpat kā es? Kas zina, kas par domām rosās tāda maza čivinātāja galviņā. Bet putnu prieks izskatās patiesi neviltots. Stāvu un skatos labu brīdi, līdz tie pēkšņi visi reizē paceļas spārnos un - spudūc! Krūms nolīgojas vien.

Taisos jau aizvilkt aizkaru, kad prātā iešaujas draiskulīga doma. Atveru vēlreiz klusām logu, pieraušu pilnu sauju pūkaina un burvīgi auksta sniega, pieveru logu un klusām apeju apkārt gultai. Brīdi stāvu un skatos, kā mans mīļais saldi šņākuļo. Tad uzmanīgi paceļu segas stūri un visu sniega sauju uzberu viņam uz kailajām krūtīm. Kas par brēcienu! Drošības labad atlec no gultas vismaz metru. Nevaldāmi jāsmejas,  nevaru rimties. Vīrs, sniega pamodināts, raušas no gultas ārā: „Nu, pagaidi, draiskule, tūlīt tev arī tiks!” Iespiedzos un laižos lapās. Tomēr pilnīgi sveikā neizsprūku. Vīīī! Un sniegs jau kūst uz mana kakla un tek pa ādu lejup. Vīrs smejas. Es arī. Un pēkšņi sajūtos tik maza, brīva un laimīga kā bērns. Cik burvīgs rīts! Apskauju savu mīļo un dāvāju viņam maigu skūpstu. Viņš saka: „Tu smaržo pēc ziemas” un silda manus aukstos pirkstus pie sava vaiga. Man kļūst tik silti un labi - kā nosalušam putna bērnam siltā azotē.

Cik labi sākusies diena! Un tāda skaista un balta visa pasaule ap mums. Labrīt, mīļie! Iesim apsveikt ziemu!

Ziemas rītam piedzimstot

Baltas sniega kaijas

Manā logā skrien,

Loga rūts kā maijā

Ābeļdārzi zied.

Balti spārni lido,

Baltas spalvas krīt...

Logam balti smaidot,

Piedzimst ziemas rīts.

Putni manā logā,

Ziedoņlaika prieks -

Viss tas saucas kopā

Pirmais ziemas sniegs.

Iesnigsim!

Skauj ziemas baltās rokas mūs

Un pelēkums kā ledus kūst.

Tik sasodīti skaisti snieg!

Prāts paliek rāms un stieg, un stieg...

Nāc, iesim, draugs, un ziemā bridīsim,

Nāc, iesim, sniega misi svētīsim!

Tad snigsim kopā kupenā,

Kas balta, mīksta, drupana...

Nu visi esam mēs zem sniega,

Tik balti pūkaina un liega.

Cik brīnišķīga sajūta!

Cik rāma, klusa atpūta!

Iesniegot

Lēnām un domīgi debesis snieg

Lielām un pūkainām pārslām.

Kājas man smaidošā kupenā stieg,

Sajūtos kupenas māsa.

Māsiņa ziema, ak, viltniece tu!

Nemanot kupenā māni.

Tā jau es drīzi vien iesnigšu

Baltumā tavā kā sapnī.

Lēnām un domīgi debesis snieg.

Neatbild ziema, tik smaida.

Lai jau tiek ziemai tas uzvaras prieks -

Iegrimstu sniegā kā laikā.

Pārslas tik griežas un riņķo, un skrien.

Aizveru acis - cik labi!

Klājas man pāri balts debesu miers,

Pilda ar svētību mani.

Pāri visam

Sniegs virs galvas, sniegs zem kājām.

Pāri ceļiem, pāri mājām,

Pāri mežiem, laukiem, pļavām...

Pāri stipram, pāri vājam.

Sniegs kā saule - visiem dala

Savu balto atnākšanu,

Pilnām riekšām silti smaida,

Kaisot debess svētībiņu.

***

Debesīs, mākoņu klēpī,

Piedzima sniegpārsla sīka,

Virpuļiem laidās uz zemi,

Mirdzoši balta un tīra,

Zemītei sveicienus nesa

Ikviena stariņa galā,

Pūkaina mazliet un vēsa

Izkusa tavējā smaidā...

Nedod, Dievs!

Protams, es ticu reinkarnācijai, taču parasti piedzimstot atmiņas par mūsu iepriekšējo dzīvi tiek dzēstas. Un labi, ka tā! Taču līdz ar to katru savu dzīvi mēs dzīvojam kā vienīgo. Tad varbūt dzīvosim to tā, lai mūža galā nebūtu jānožēlo daudzās garām palaistās iespējas, ko liktenis mums dāvājis, bet mums pietrūcis drosmes vai uzņēmības tās izmantot? Ticiet - par to NEKĀ RŪGTĀKA NAV, jo mainīt neko vairs nav iespējams. Neko vairs neatgūt. Palaists garām. Nokavēts. Par vēlu attapāmies. Tāpēc noteikti labāk ir nožēlot jau izdarītus grēkus - nav taču nekā saldāka par atmiņām :) Tiesa gan - arī rūgtāka nekā nav, it īpaši domājot par to, kas būtu varējis būt vai notikt, bet tā arī ne bija, ne notika. Un tikai paša vainas dēļ. Nedod, Dievs, tādas atmiņas!

"Varēja būt, bet nebij'"

Jel labāk nožēlo,

Ko pateici vai izdarīji,

Un nevis tikai to,

Ko varēji, bet nedarīji.

Kas gan var skumjāk būt,

Kā nebijušo nožēlot,

Kad sirds un dvēsle jūt:

Tik daudz kas ir jau novēlots?!

Par dotām iespējām,

Ko varot neizmantoji,

Par tik daudz iespējām,

Ko tukšā garām palaidi,

Par vārdu neteikto,

Ko kādam ļoti vajadzēja,

Par glāstu nedoto,

Ko roka sevim paturēja,

Par mīlu neņemto,

Kas gluži blakus bija,

Par laimi nesniegto,

Kas kādu apdalīja, -

Par visu sirds nu raud,

Ko garām palaidusi.

Ak, Dievs, cik tā ir daudz,

Ko pati sev tā nozagusi!

Vēl ir laiks

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Auj kājas, ņem spieķi, cel somu sev plecos,

Ver durvis un dodies ceļos neredzētos.

Ar brīnumu acīs un atvērtu sirdi,

Ar nemieru krūtīs un cerību dzirksti.

Ej pasaulē tālu, ej sevī jo dziļi, -

Neizstaigājami ir abi šie ceļi.

Laiks meklēt un atrast, laiks dzīvību svinēt,

Laiks brīnumus gaidīt un brīnumiem ticēt.

Ej! Negaidi vairāk - mūžs aizsteidzas ātri.

Ja gaidīsi - attapsies: laiks tavs - jau pāri.

Nav laika vairs gaidīt - mūžs nestāv uz vietas.

Jel celies un ej, tieši šī - TAVA diena!

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Vēl IR laiks.

Tāda ir dzīve

Esmu ievērojusi, ka liktenim (vai dzīvei - sauc, kā gribi) piemīt nejauks niķis: tiklīdz tu deklarē, ka tā vai tā, vai arī to vai to tu nu gan nekad un nekādā gadījumā nedarīsi, tā liktenis tev nadzīgi piespēlē šādu situāciju, un - kā likums - tu vienmēr rīkojies tieši pretēji paša deklarētajam... Laikam patiesi - never says never, jo nav ko raustīt likteni aiz ūsām, tas var iekost. Tāpēc arī vēlēšanos izsakot, jāuzmanās, jo tās reizēm mēdz arī piepildīties. Un, ja tu neesi tam gatavs... Uzmanies no tā, ko vēlies, jo tu to vari arī dabūt. Bet par dabūšanu vienmēr ir jāmaksā. Un visdārgāk par to, ko liktenis tev šķietami ir uzdāvinājis. Padomus citiem dot jau mēs visi protam un vārdos esam stipri un gudri. Bet realitātē - aiaiai... Ne jau pēc vārdiem mūs svērs un mērīs. Lai gan vispār jau padoms vienmēr nozīmē vienu no diviem: vai nu piespiest kādu rīkoties pretēji viņa gribai, vai arī mēģināt piedabūt viņu atteikties no tā, kas viņam patīk. Bet, kā mēdz teikt, viss, kas ir skaists, garšīgs un patīkams, nez kāpēc skaitās slikts, neveselīgs un amorāls... Bet būt sliktam vai amorālam, vai arī darīt neveselīgas lietas parasti ir tik sasodīti patīkami, ka nu nekādi nav iespējams atturēties... Taču - c’est la vie, kā saka franči. Tāpēc pasmaidīsim. Arī tad, kad gribas raudāt - un jo īpaši tad! Un neņemsim visu tik nopietni. Jo mēs taču nezinām, kurā brīdī liktenis mūs audzina vai māca, apbalvo vai soda... Varbūt viņš tikai vienkārši spēlējas...

Reizēm viskrāšņākais mirklis atmiņā nez kāpēc krāsojas melnbaltos toņos. Bet mēs taču zinām - tas bija krāsains!

Bet kāds sīkums iemirdzas kā visīstākais dārgakmens...

Un tu sajūties laimīgs, pats nezinot, kāpēc. Un vai tad tas nav pats brīnišķīgākais?

Neko mēs nezinām

Neko mēs iepriekš nezinām,

Nekas nav nojaust dots.

Mēs tik uz priekšu dzīvojam,

Un dzīves galā - sods vai gods.

Ne stunda tā, kad atnācām,

No mums bij atkarīga,

Ne tā, kad jāiet atpakaļ,

Tiks iepriekš pasacīta.

No sirds vai kādu mīlēsim

Un laimīgi vai būsim,

Vai dziļi, dziļi nīdīsim,

Par postu kādam kļūsim, -

Nekas, nekas nav zināt dots,

Nekas nav pasacīts.

Un dzīvo katrs, kā viņš prot,

Un nezina, ko nesīs rīts.

Pa dzīvi akli taustāmies

Kā acīm aizsietām.

Un ceram, ka mums laimēsies.

Un ticam, ka mēs protam.

Neptūna kronis

Šodien Pantera bija pastaigāt vientuļā pludmalē un pamanīja tur krāšņu kroni. Netici? Velti gan. Kronis pavisam īsts - liels un krāšņi žuburots. Laikam Neptūnpapus tur būs diendusu gulējis. Pusnomidzī sadzirdējis atpūtnieku bļaustīšanos un laidies, ko nagi nes.

Un te nav ko smieties - zināms taču, cik viņš jau vecs onkulītis! Kamēr pieslienas un aiztuntuļo līdz ūdenim... Laiciņš taču paiet. Un tā tas kronis tur palika. Labi vēl, ka savu scepteri paguva paķert! Iedomājies vien, kas tas būtu ļautiņiem par ķērienu! Kronis taču droši vien ar pērlēm un perlamutru izrotāts. Varbūt ar dzintara nāriņu augšgalā. Kā to pētītu, fotografētu un beigās par bargu naudu kādam miljonāram pārdotu! Šis varētu justies īpašs līdz mūža galam...

Bet kronis - vienkāršs, jo Neptūnam diez ko nepatīk to valkāt, ikdienai par smagu, staipi nu tādu krāmu visu laiku uz galvas! Visur aizķeras, vienmēr traucē... Tā jau var vēl kādu garām peldošu nāru nobadīt! Tādēļ viņš to biežāk tur blakus tronim - uz speciāla perlamutra podesta - nekā valkā. Vecā, protams, baras. Tāpēc, no mājas ārā ejot, viņam tas vienmēr jāuzliek. Bet, kā tiek pilij ap stūri, tā kroni padusē un - aiziet! - brīvībā.

Domāju, ka rājienu par pazaudēto mantu viņš no sievas dabūs pamatīgu, bet gan jau mācēs izlocīties, stāstīdams, ka galīgi neatceras ("Vecā, nu, tu tak pati zini, ka man uz vecuma galu ar to atmiņu tā paknapāk - es vairs neatceros, kā manas perlamutra karietes vilcējus jūras zirdziņus katru sauc, un arī mūsu meitu vārdus jaucu, bet tu vēl gribi, lai es par tādiem sīkumiem atminos?! Nu, būs jau labi, beidz rāties!" ). Sieva paburkšķēs, paburkšķēs un atmetīs ar roku, sak, ko no tāda veca jūraseža vairs var gribēt? Un tā tā lieta pamazām noklusīs Neptūnam par prieku.

Mēs abi jau gan zinām, kur tas kronis tagad guļ, bet mēs taču to nevienam nestāstīsim, vai ne?

Nakts dzīvnieka piezīmes

Kā man patīk darboties nakts laikā! Tā ir pati labākā diennakts daļa. Visi guļ. Mājās un arī aiz loga - pilnīgs miers un klusums. Un es, uzlikusi austiņas, kaifoju, klausīdamās mūziku vai kādu e-bibliotēkas audioierakstu un darbodamās datorā.

Ko tikai visu naktī nevar sadarīt! Nerunāsim par to, ka daža laba interesanta lapa naktī kustas tik ātri un paklausīgi, kā nekad dienas laikā - tas jau pats par sevi saprotams. Šajā pasaules daļā cilvēki guļ, serveri nav pārslogoti, tāpēc vari sirot interneta plašumos pēc sirds patikas.

Ja neinteresē internets, daru ko citu. Man dators pilns ar interesantām lietām. Jāatzīstas, ka lielākoties gan tās ir fotogrāfijas, darbs un eksperimenti ar kurām ir nebeidzami. Tomēr ne tikai tās. Pa vienu nakti var bez pūlēm dabūt kopā vienu divus slaidu šovus. Var apstrādāt audio failus (ir man arī tāds niķis - šo to ielasīt un saglabāt virtuālā variantā). Ja ir iedvesma - var paslīpēt agrāk rakstītus tekstus vai dzeju. Ja labpatīk apciemot Mūzai, tad varu rakstīt kaut līdz rītam (ir gadījies). Bet, kad uznāk pavisam draisks noskaņojums, kaķe soļo uz virtuvi un sāk kaut ko meistarot. Dažu labu reizi ir gadījies, ka uz rīta pusi, kad smarža jau staigā pa visu dzīvokli, gaisu ostīdams, virtuvē iečāpo galīgi samiegojies vīriņš un tiek pie siltas un smaržīgas maizes šķēles ar kādu saldo sviestu (viņam vislabāk garšo sviests ar medu un mazliet kanēļa) vai tikko no plāts noņemtiem, vēl karstiem cepumiem. Pēdējā laikā man iepaticies ņemties arī ar elektrisko maizes cepamo krāsniņu. Rezultāts nudien ir tā vērts.

Vēl naktīs es šad tad klusītiņām lavos laukā no mājas, lai paklīstu apkārt pa kvartālu, nakts bildes medīdama. Īpaši tad, ja naktī uznāk liela migla vai griežas putenis. Re, šitā ir viena no manām mīļākām bildēm, kas tapusi tādu nakts medību laikā - laterna miglā.

Ziemas naktīs, kad pamatīgi sasnidzis, es labprāt dodos laukā atrakt celiņus. Kas par baudu tā savā nodabā klusiņām darboties! Vai biezi saģērbjos un tāpat vien klusi klīstu pa kvartālu. Tāds gaiss un debesis ir tikai nakts vidū. Reizēm vienkārši iebrienu kupenā, sastingstu un ieklausos naktī.

Smaidu

Es esmu viena.

Bet ir tik labi.

Sniegs smaida koku zaros,

Mēness - gaišā mākonī.

Viss ap mani smaida.

Arī nakts.

Es esmu viena.

Stāvu, līdz ceļiem iebridusi

Pūkainā sniega kupenā,

Smaidošu sniegpārslu miljonos,

Un jūtu, kā tās smaida uz mani.

Es esmu viena.

Ir tikai nakts, klusums un es.

Bet es stāvu sniegā

Un smaidu -

Tāpat vien, bez iemesla.

Kā sniegs -

Sev, naktij un pasaulei.

Es esmu viena.

Liela, balta, smaidoša

Milzu sniegpārsla

Miljons māsu vidū.

Stāvu. Un smaidu.

Un esmu laimīga.

Tāpat vien, bez iemesla.

Reizēm aizstaigāju arī mazliet tālāk. Jo nakts vidū pilsēta guļ. Tikai laternas nomodā. Laternas un es.

Mana zeltacu kaķe

Ak, laterna, zeltacu kaķe mana,

Nakts blandoņa nerātnā, skaistā!

Nāc, iesim un klīdīsim kopā abas

Pa naksnīgiem parkiem un ielām!

Ar tevi pie rokas sajūtos droša,

Tu - pilsētas jumprava slaidā,

Tavs smaids pie auss man kā saulīte spoža,

Kas līdzi tik mirdzoša staigā.

Kā piesmaidi nakti, tu, blēde skaistā,

Kā vilinot smaidi un soli!

Tavs smaids tik sajūtams, tas virmo gaisā

Un izgaismo ikkatru soli.

Ak, laterna, smaidošā ilūzija,

Ak, zeltainā skaistule mana!

Kā rītausmā gaistoša vīzija

Ar mani tu allažiņ kopā.

Mēs - blandoņas naksnīgas esam abas,

Mēs abas - nakts dvēseles skumjas.

Es cilvēks, tu lieta, bet - kaķa daba

Mums abām šai dzīvē ir dota.

Caur nakti klīstam un sveicinot smaidām

Gan pašas sev, gan naktij melnai.

Mēs dāvājam smaidus tumsai, kas gaida

Un dala tos pilsētai senai.

Ak, laterna, zeltacu kaķe mana,

Tu runā bez vārdiem, vien smaidi.

Cik skaista ir tāda nakts klaiņošana!

Es eju, jo zinu - tu gaidi.

Kā visi kaķveidīgie pa īstam es dzīvoju naktīs. Visas manas maņas, sajūtas, izjūtas, emocijas un radošās domas atmostas tieši naktī. Nakts - tā ir mana pasaule, mana valstība. Man patīk būt divatā ar viņu. Jo viņa ikreiz ir īpaša. Bet visvairāk man tomēr patīk vēla rudens un aukstas ziemas naktis. Tās ir pavisam īpašas. Citādas. Tādās naktīs debesis kļūst augstas un dzidras, bet zvaigznes - lielas un tuvas. Un naktij ir cita elpa. Ir grūti to izstāstīt. To var tikai izjust. Ienirt tādā naktī un saplūst ar viņu, kļūt par daļu viņas veselumā. Un ļaut, lai nakts tevi saudzīgi paņem saujā - kā mazu zvaigznīti.

Caur mani elpojot

Spīd mēness kā spoža, apaļa poga

Tai tumšā un augstā debesu logā,

Un mākonis noskatās skaudīgi, kāri

Kā sudraba gaisma līst tumsībai pāri.

Ne vēja šalku, ne lietus. Vien klusums.

Un tīra sudraba pilnmēness brīnums.

Tik tīrs un spirdzinošs gaiss naksnīgais šķiet,

Ka liekas - caur plaušām man debesis iet.

Es daļa kļūstu no visuma telpas,

Man cauri ij zvaigznes, ij mēness elpo.

Un nešķiet ne salti, ne auksti man -

Caur mani nakts un rudens, un debesis skan.

Rudens naktī

Kādas zvaigznes - skaidras un augstas -

Mirgo debesu tumšajā plaukstā!

Tumsa, dzidra un caurspīdīga,

Apskauj debesu bezgalību.

Zvaigznes dzirkstī kā vīns tumšā glāzē,

Staro kā asteres māla vāzē.

Mēness tik apaļš, pilnīgs un spožs,

Tam jau nesalst, tas - rudensdrošs.

Rudenīgs saltums elpo sejā,

Mēnesis smīnīgs skatās lejā.

Klusums un miers bezvēja telpā.

Ieklausās sirds rudeņa elpā.

Vējainas naktis ir pavisam citādas. Tad ne tikai gaisā vai vēja pūsmā, bet arī pašā nakts elpā ir sajūtams nemiers un trauksme. Skrien vējš, skrien koku zari, skrien mākoņi un mēness - kā apmaldījies debesīs.

Nakts vīzija

Pelēku, plušķainu mākoņu vilku

Tumšās debesis pilnas,

Mākoņu vidū kā vadonis baram -

Apaļš mēnesis zvilnē.

Plušķainām astēm un iesirmām krēpēm

Traucas debesu vilki.

Ar vēju, ar vēju, tikai uz priekšu!

Nav laika apstāties ciltij.

Pār mājām, pār kokiem, pār laukiem skriešus,

Astēm debesis kulstot,

No rudens teciņiem ziemā skrien iekšā,

Ķepām sniegu jau jūtot.

Aizauļo naksnīgo debesu zvēri,

Pazūd gluži bez skaņas.

Vientulis mēnesis paliek uz vietas,

Nav par zvēriem tam daļas.

Ja tādās vējainās naktīs līst, tad arī lietus ir steidzīgs un skrien slīpām šaltīm - cauri koku zariem, cauri laternas gaismai... Ja vējš norimst - lietus lāsītes laternu gaismā mirgo kā dzīvi kristāli, kas plūst, saplūst, aug lieli un tad aizlido tumsā.

Vēl man naktīs patīk fotografēt savus logus - aizsvīdušas rūtis, lietū raudošas rūtis, aizsnigušas, leduspuķēs ziedošas... Tā ir atkal pavisam cita pasaule, kaut kas vidū starp šeit un tur, starp iekšā un ārpus.

Leduspuķes īpaši skaistas kļūst pirms rīta ausmas - kā tāda pasaka zilos toņos.

Nakts - tas ir mans laiks. Tumša, klusa, dziļa, noslēpumaina. Mazliet nogurusi no dienas kņadas un steigas. Iegrimusi pati sevī. Domīga, apcerīga, lēna, nesteidzīga... Un allaž viena. Es mīlu nakti. Un saprotu to.