Šodien Pantera bija pastaigāt vientuļā pludmalē un pamanīja tur krāšņu kroni. Netici? Velti gan. Kronis pavisam īsts - liels un krāšņi žuburots. Laikam Neptūnpapus tur būs diendusu gulējis. Pusnomidzī sadzirdējis atpūtnieku bļaustīšanos un laidies, ko nagi nes.
Un te nav ko smieties - zināms taču, cik viņš jau vecs onkulītis! Kamēr pieslienas un aiztuntuļo līdz ūdenim... Laiciņš taču paiet. Un tā tas kronis tur palika. Labi vēl, ka savu scepteri paguva paķert! Iedomājies vien, kas tas būtu ļautiņiem par ķērienu! Kronis taču droši vien ar pērlēm un perlamutru izrotāts. Varbūt ar dzintara nāriņu augšgalā. Kā to pētītu, fotografētu un beigās par bargu naudu kādam miljonāram pārdotu! Šis varētu justies īpašs līdz mūža galam...
Bet kronis - vienkāršs, jo Neptūnam diez ko nepatīk to valkāt, ikdienai par smagu, staipi nu tādu krāmu visu laiku uz galvas! Visur aizķeras, vienmēr traucē... Tā jau var vēl kādu garām peldošu nāru nobadīt! Tādēļ viņš to biežāk tur blakus tronim - uz speciāla perlamutra podesta - nekā valkā. Vecā, protams, baras. Tāpēc, no mājas ārā ejot, viņam tas vienmēr jāuzliek. Bet, kā tiek pilij ap stūri, tā kroni padusē un - aiziet! - brīvībā.
Domāju, ka rājienu par pazaudēto mantu viņš no sievas dabūs pamatīgu, bet gan jau mācēs izlocīties, stāstīdams, ka galīgi neatceras ("Vecā, nu, tu tak pati zini, ka man uz vecuma galu ar to atmiņu tā paknapāk - es vairs neatceros, kā manas perlamutra karietes vilcējus jūras zirdziņus katru sauc, un arī mūsu meitu vārdus jaucu, bet tu vēl gribi, lai es par tādiem sīkumiem atminos?! Nu, būs jau labi, beidz rāties!" ). Sieva paburkšķēs, paburkšķēs un atmetīs ar roku, sak, ko no tāda veca jūraseža vairs var gribēt? Un tā tā lieta pamazām noklusīs Neptūnam par prieku.
Mēs abi jau gan zinām, kur tas kronis tagad guļ, bet mēs taču to nevienam nestāstīsim, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru