Esmu ievērojusi, ka liktenim (vai dzīvei - sauc, kā gribi) piemīt nejauks niķis: tiklīdz tu deklarē, ka tā vai tā, vai arī to vai to tu nu gan nekad un nekādā gadījumā nedarīsi, tā liktenis tev nadzīgi piespēlē šādu situāciju, un - kā likums - tu vienmēr rīkojies tieši pretēji paša deklarētajam... Laikam patiesi - never says never, jo nav ko raustīt likteni aiz ūsām, tas var iekost. Tāpēc arī vēlēšanos izsakot, jāuzmanās, jo tās reizēm mēdz arī piepildīties. Un, ja tu neesi tam gatavs... Uzmanies no tā, ko vēlies, jo tu to vari arī dabūt. Bet par dabūšanu vienmēr ir jāmaksā. Un visdārgāk par to, ko liktenis tev šķietami ir uzdāvinājis. Padomus citiem dot jau mēs visi protam un vārdos esam stipri un gudri. Bet realitātē - aiaiai... Ne jau pēc vārdiem mūs svērs un mērīs. Lai gan vispār jau padoms vienmēr nozīmē vienu no diviem: vai nu piespiest kādu rīkoties pretēji viņa gribai, vai arī mēģināt piedabūt viņu atteikties no tā, kas viņam patīk. Bet, kā mēdz teikt, viss, kas ir skaists, garšīgs un patīkams, nez kāpēc skaitās slikts, neveselīgs un amorāls... Bet būt sliktam vai amorālam, vai arī darīt neveselīgas lietas parasti ir tik sasodīti patīkami, ka nu nekādi nav iespējams atturēties... Taču - c’est la vie, kā saka franči. Tāpēc pasmaidīsim. Arī tad, kad gribas raudāt - un jo īpaši tad! Un neņemsim visu tik nopietni. Jo mēs taču nezinām, kurā brīdī liktenis mūs audzina vai māca, apbalvo vai soda... Varbūt viņš tikai vienkārši spēlējas...
Reizēm viskrāšņākais mirklis atmiņā nez kāpēc krāsojas melnbaltos toņos. Bet mēs taču zinām - tas bija krāsains!
Bet kāds sīkums iemirdzas kā visīstākais dārgakmens...
Un tu sajūties laimīgs, pats nezinot, kāpēc. Un vai tad tas nav pats brīnišķīgākais?
Neko mēs nezinām
Neko mēs iepriekš nezinām,
Nekas nav nojaust dots.
Mēs tik uz priekšu dzīvojam,
Un dzīves galā - sods vai gods.
Ne stunda tā, kad atnācām,
No mums bij atkarīga,
Ne tā, kad jāiet atpakaļ,
Tiks iepriekš pasacīta.
No sirds vai kādu mīlēsim
Un laimīgi vai būsim,
Vai dziļi, dziļi nīdīsim,
Par postu kādam kļūsim, -
Nekas, nekas nav zināt dots,
Nekas nav pasacīts.
Un dzīvo katrs, kā viņš prot,
Un nezina, ko nesīs rīts.
Pa dzīvi akli taustāmies
Kā acīm aizsietām.
Un ceram, ka mums laimēsies.
Un ticam, ka mēs protam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru