Svešā kompānijā atrodoties

Šorīt kaķis pamodās svešā kompānijā - sēd uz manas gultas malas Lielā Saaukstēšanās. Mīļi uzsmaida un čerkstot čukst: „Sveika, māsiņ, esmu klāt. Negaidīji vēl?” Man šausmās saslienas spalva, veru muti protestēt, bet no manas aizsmakušās rīkles neatskan neviens ņaudiens. Šamā smaida, māj ar galvu: „Jā, jā, māsiņ, es tā esmu. Nu mēs atkal būsim kopā.” Nodzenu šo no gultas malas, slienos augšā - ak, mans dies! - istaba uz riņķi iet. Deguns domā - pavasaris, un tik pil kā pažobeles. Sašļukusi, pusdzīva kaķe velkas uz virtuvi pēc karstas tējas. Citroni, medus... Kur tabletes? Negribas, bet kādu vajag. Citādi galva nav vairs savā vietā un aste arī taisni neturas.

Ak, debestiņ, kas darās manā virtuvē!!! Milzīgs katls telpas vidū. Un vārās kā traks! Un putra jau taisās kāpt no katla ārā. Vai tad to neviens nemaisa? Maisa gan. Un KĀ vēl maisa! Katlam apkārt - vesels bars pavāru baltos uzsvārčos un augstās, baltās cepurēs. Tikai - to pavāru pārāk daudz, katrs maisa pēc sava prāta, cits cita lielo pavārnīcu grūstīdams. Varbūt tāpēc katls jau iet pāri malām? Bet - kas pēc tam manu plīti mazgās? Kurš būs tas, kas nāks un visu satīrīs?

Bet pavāri tik slavē sevi un lielās. Viens esot beidzis dikti gudru pavāru skolu, kur makten smalkas lietas māca, ko prastiem ļautiņiem nekad nesaprast, otrs tikai kaut kādos vietējos mājturības kursos šo to sagrābstījis, kādam esot gados mērāma pavārmākslas pieredze, citam savukārt - vispār nekādas, toties iedomības netrūkst. Te katrs pārliecināts, ka tieši viņš ir pats labākais, gudrākais, pieredzējušākais... Nu, pats pats pats izcilākais! Vienīgais. Un tikai viņam vienīgajam ir īstā recepšu grāmata un īstās sastāvdaļas, lai beidzot izvārītu izcilu zupu. Toties visi pārējie - pilnīgi nejēgas! - kas katlam nav laižami pat tuvumā.

Nu, vispār jau dažs labs no viņiem makten gudrs un pieredzējis ar’ izskatās - tādi, īsta pavāra cienīgi, dūšīgi rumpji un sārti rozā sejas, kas spīd un laistās vien no ilgās šiverēšanās pa virtuvi un nepārtrauktās smalstīšanās pa lielo katlu. Bet dažam gan tas neskūtais ģīmis ar tiem „trīs dienu rugājiem” maitā visu iespaidu... Nu, nemaz, nu, ne par mata tiesu pēc pavāra neizskatās! Toties - kāda degsme un pārliecība par sevi kā vienīgo un īsto! Viens, tāds maziņš, bet dūšīgs, neatlaidīgi cenšas atbīdīt no katla visus pārējos. Taču tas lāgā neizdodas, un tad nu viņš skraida katlam apkārt, ar lielo pavārnīcu dauzīdams kolēģiem pa mugurām, rokām un pēcpusēm, jo līdz galvām īsti aizsniegties nevar... Tie atgaiņājas, kā nu kurš prot. Beidzot mazajam vīrelim apnīk, viņš atmet ar roku un dodas mājup uz savu paša virtuvi - galu galā, tur taču viņš ir vienīgais saimnieks! Rosās ap lielo katlu arī vesels bars tādu dīvainu ļaužu, kurus īsti par pavāriem tā kā nevarētu nosaukt - sarunājas savā starpā svešādā mēlē, apmainās ar pašiem vien saprotamiem izsaucieniem un frāzēm (un tā nav ne latviešu, ne franču - starptautiskā pavāru valoda)... Arī tās pavārnīcas viņiem tādas interesantas - lakotas un puķainas... Ar tādām taču nevar zupu vārīt! Un, šķiet, ka ar tām arī neviens katls tā īsti nav maisīts. Toties - CIK tās ir lielas! Es tādā pavārnīcā varētu ērti ieritināties uz gulēšanu - un es neesmu mazs kaķītis! Tikai man kaut kā tāda neomulīga pārliecība, ka tādā gadījumā, ja šitie pavāri tiktu pie teikšanas pār katlu, tad man, kaķītim, viņi nu gan ne lāsīti piena neielietu... Nu, nejūtu es viņos ne saimniekus, ne īstus pavārus. Zem tām baltajām pavāru cepurēm kāri spīd svešas acis... Svešinieks ir un paliek svešinieks.

Maisos šiem visiem pa kājām, uzmanību diedelēdama, un skatos, kāda kuram attieksme pret vietējiem kaķiem - sen tak zināms, ka dzīvnieku mīlis ir labs cilvēks! Vismaz tā VAJADZĒTU būt! Bet šitie laikam neko par to nav dzirdējuši - cits mani pagrūž, cits pārkāpj pāri kā tukšai vietai, viens pat iesper un nolamā svešā mēlē... Taisos pie malas - ej, nu, sazini, ko no tādiem „pavāriem” var sagaidīt, ka neiedomājas man vēl iegāzt ar lielo pavārnīcu. Viens gan skaidrs - šitie man pieniņu neielies. Bet no sākuma likās tādi protoši un zinoši...

Īsts pavārs taču zina, ka kaķis virtuvē neaizvietojams - kurš tad cits dažādus grauzējus izķers? Bet, uz šiem skatoties, varētu padomāt, ka viņi ar grauzējiem savienību noslēguši... Sak, virtuve ta liela, katls milzīgs, pietiks i mums, i jums... Un, labi ieskatījusies, es tiešām pamanu virtuves tālākajā kaktā rosāmies gan bariņu dikti labi barotu peļu, gan kādu dikti netīkama izskata žurku... Brrr!!! Peles es ķeru, bet žurkas man ļoti nepatīk - tie smailie purni, plēsīgie žokļi, ļaunās ačteles un garās, plikās astes - ne ta īsti sarkanas, ne rozā, ne baltas, tik vienmēr dikti netīras izskatās. Bet, - skat, skat! - viens no pavāriem tieši to žurku piebaro! Un šī tik izvēlīgi un klīrīgi našķējas pasniegtajos kārumos... Bet pavārs, līkumā sameties, iztapīgi gaida, kad kundzei labpatiks beigt... Ak, tu mī un žē! Kas žurkai darāms virtuvē?! MANĀ virtuvē?! Bet šī laikam te labi orientējas... Vismaz tā izskatās. Skaidri redzams, ka viņai te teikšana - skat, kā visas peles raujas maliņā un pieplok pie zemes, kad tā viņām tikai uzšņāc!

Pēc kārtējās rupjās atgrūšanas es taisos prom. Nu, nejūtas normāls kaķis omulīgi šitādā kompānijā! Te man uzsauc jauns puisis, ko līdz tam nebiju pamanījusi: „Mincīt, mincīt, vai pieniņu negribi?” Pieliecas un noglāsta manu melno kaķa kažoku. Murrr! Labsajūtā aizveru acis un patrinos pret glāstošo roku. Tad pieslienos pakaļkājās un pārbaudot pamīcu ar nadziņiem viņam stilbus - nu, ko tu tagad teiksi? Bet viņš iesmejas un pakasa man aiz auss. Atmetu galvu un apskatu viņu labi - šis nu gan pēc pavāra neizskatās, tikai pēc tāda pavārpuikas. Bet acīs rotājas īsts smaids, un liekas, ka sirds arī laba - viņš ņem un ielej man pieniņu. Un pilnu bļodiņu! Murrr! Un pieniņš garšīgs, mūsu pašu, no īstas govs nācis, nevis ķīmiski samaisīts no pulveriem un piedevām (tie man dikti negaršo, tiem tāda dīvaina piegarša, un es pēc tam labu laiciņu tā dīvaini jūtos - it kā kāds būtu man atņēmis daļu spēka un enerģijas). Šito pavāru gan es gribētu savā virtuvē redzēt! Puisis smaida un glauda manu melno muguru, klusi dudinādams zem deguna: „Kas tu par smuku kaķi!” Sa-asodīti laba sajūta! Mmm... Tikai - man gribas teikt (žēl, ka neprotu runāt): „Būtu tu ņēmis tādu lielāku pavārnīcu - tādu labi smagu! - un sadevis beidzot visiem tiem neīstajiem pavāriem pa viņu kārīgajām roķelēm!” Nu, nav tie labi cilvēki, nav.

Kaķiem ir laba intuīcija, un manējā man nekļūdīgi saka: dzeniet tos neīstos pavārus ārā no virtuves! Kopā ar visām viņu pelēm un žurkām, kas apēd mūsu labumus! Mjauuū! Kamēr tie grauzēji nav vēl ķērušies pie pēdējā labības apcirkņa... Jo tad var būt par vēlu. To jums saku es - Kaķis. Un kaķis, mīļie cilvēki, nekad nekļūdās. Mjau!