Nemeklējiet mani!

Esmu ierāvusies sevī. Kā gliemezis čaulā. Un kā gliemezis esmu aizvērusies. Esmu ciet pret pasauli. Neko negribu redzēt, neko negribu dzirdēt, neko negribu runāt. Stāstīt, skaidrot, taisnoties... Vienkārši negribu. Neko negribu. Visa pasaule ir ārpus. Un tā man šobrīd ir lieka.

Jo, kad kaķim ir slikti, tas ieraujas sevī un paslēpjas. Pazūd. Lai to neatrastu, nežēlotu. Lai to vienkārši liktu mierā. Kaķim riebjas žēlošana un līdzjūtīga glaudīšana pa spalvai. Kaķis ciest nevar neīstas līdzjūtības pilnus vārdus. Kaķim nevajag kādu, kas žēli ņaudētu duetā ar viņu. Jo kaķim pietiek pašam ar savu žēlumu. Tāpēc viņš noslēpjas, ieraujas ēnā un klusē. Un žēlo pats sevi. Un laiza redzamas un neredzamas brūces.

Neejiet viņam klāt! Neejiet viņu meklēt. Tas nebūs laimīgs, ja to atradīsiet. Tas šņāks un skrāpēs, ja mēģināsiet to izvilkt no paslēptuves. Un kodīs, ja gribēsiet to pažēlot un samīļot. Tam no jums neko nevajag. Tas vienkārši vēlas, lai viņu liek mierā. Kad tas būs atradis spēku un ticis galā ar sevi, tas pats uzradīsies. Vienkārši kādā jaukā dienā būs klāt. Un izturēsies tā, it kā nekas nebūtu noticis, it kā nekas nebūtu mainījies. Pieņemiet to! Un neprašņājiet neko. Jo viņš tāpat neko nestāstīs. Kaķis neprot žēloties. Toties viņš prot aizstāvēties un uzbrukt - arī tad, ja vienkārši zaudē pacietību. Tāpēc pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Un kaķis to novērtēs. Nē, paldies viņš, protams, neteiks. Tas jau būtu par daudz no viņa prasīts. Taču kaķis ļaus jums būt viņa tuvumā, ļaus noglāstīt vai ieliet bļodiņā pienu. Un tas jau ir daudz. Tieši tik daudz, cik daudz viņš gatavs jums piekāpties. Viss pārējais attiecas tikai uz viņu. Viss pārējais - tā ir viņa pasaule, kaķa pasaule. Un tajā nevienam citam nav vietas.

Redzat, kāda skaista ainava?

Tur kaut kur - gaismas ēnā - esmu arī es, kaķis. Tikai jūs mani neredzat. Jo es negribu, lai jūs to varētu. Priecājieties par pasauli un dzīvi, bet man, kaķim, atstājiet manas kaķa gaitas. Gan jau mūsu ceļi atkal krustosies. Kaut kad. Kaut kur. Kad mana kaķa daba to atkal vēlēsies. Bet līdz tam... Līdz tam mani nemeklējiet. Man jātiek galā pašai ar sevi. Man jāatrod spēki, lai atkal varētu soļot ar lepni izslietu asti. Lai atkal varētu būt KAĶIS. Lai acis mirdz, ausis stāvus, aste - kā karogs, kažoks spīd un laistās, bet nagi - svaigi asināti. Kad tā atkal spēšu justies - atgriezīšos. Patlaban vēl neesmu gatava gaismai, patlaban man gaismas bail, jo tā ir pārāk redzoša, skaudra un tieša. Bet tumsa ir maiga, tā nesaka neko un neko neprasa. Tikai klusē un saudzīgi apskauj vēsām rokām. Un tā ir labi.

Nemeklējiet mani!