Rudens viducī

Tercīna lapkritī

Tik viegli, maigi zelta lapas kaisās -

Bez steigas, mierīgi un ritmā savā.

Kā katru gadu dzērves baros lasās

Tai tālā, klusā purva malas pļavā.

Un nesteidzoties sīkie miķelīši

Ver ziediņus kā acis, rasas valgas,

Un nebaidās, kad atnāk salnas rīti

Vai pāri dārzam salta migla veļas.

Ir rudens rīti drēgni, nesteidzīgi...

Un ļoti skaisti - tad, kad saule ceļas.

Rudens ir tik aizņemts gadalaiks, ka nekādi nesanāk laika vienkārši piesēst un papļāpāt ar datoru, vienmēr gadās kaut kas cits, ko nevar atlikt. Tā nu lielais kaķis nav šeit kādu laiciņu ievilcis nevienu pašu naga švīku. Nebija laika, bija jābauda rudens.

Atļaujos (Rudens valsis)

Dejoju valsi ar rudeni,

Spēlējos, smejos un ķircinos,

Griežoties zeltainā lapkritī,

Lidojot rudeņa skāvienos.

Atļaujos spēlēties smiedamās,

Rudeņa sajūtu izbaudot,

Kopā ar bērzlapām griezdamās,

Kopā ar kļavlapām - uguņos!

Atļaujos. Priecājos. Nebaidos -

Manējais rudens vēl tālumos.

Vēl tikai nojausmas atvējo,

Vasaras viducī zeltījot.

Dejoju valsi ar rudeni,

Izbaudu krāsaino skurbumu,

Lapkriša zeltainā putenī

Ieraugu patieso skaistumu.

Nekad neesmu bijusi no tiem cilvēkiem, kas spējīgi regulāri un rūpīgi rakstīt dienasgrāmatu. Vienmēr esmu rakstījusi tikai tad, kad rodas attiecīgs noskaņojums. Ir acīmredzams, ka virtuālā dienasgrāmata ne ar ko neatšķiras. Un vēl, kas interesanti, - iedvesma dzejas rakstīšanai un iedvesmai dienasgrāmatai - tās ir divas dažādas lietas. Pilnīgi noteikti.

Un vēl taču bija arī tas lielais sēņošanas laiks! Šoruden - īpaši devīgs un skaists. Kāds prieks klaiņot pa mežu ar fotoaparātu! Un tas jau nekas, ka fotogrāfs reizēm pats slapjš līdz pēdējai vīlītei - tas vienkārši pieder pie lietas :)

Reizēm, fotografējot sēni, iznāk īsts darbs ar modeli... :)

Tas agra rudens rīta dzidrais un dzestrais gaiss, mmm...

Ļoti patīk paskatīties uz sēni no tāda kā gliemeža skata punkta :)

Un tas nekas, ka lielākā daļa sēņu, ko fotografēju, nav ēdamas. Vai tad tādēļ tās top mazāk skaistas? Ne jau viss, kas ir skaists, jābāž mutē. Ziedus taču mēs neēdam!

No visām sēnēm pašas mīļākās man laikam tomēr ir cūcenes. Pati nezinu, kāpēc. Varbūt tādēļ, ka tās tik grūti atrodamas? Lai gan vispār man viņas arī ļoti garšo...

Pa šo laiciņu, kamēr netiku apmeklējusi šo smilšu kasti, tapis gan dažs labs dzejolis, gan izmēģināta kāda jauna recepte virtuvē, gan iemēģināta roka jaunā tehnikā fotogrāfiju apstrādē. Nevaru izdalīt vienu svarīgāko, jo viss, ko es konkrētā brīdī daru, man ir vienlīdz interesanti. Dzejas rakstīšana, darbošanās virtuvē vai eksperimenti ar fotogrāfijām - tas viss ir radošs process, kas ievelk sevī un pārņem tā, ka aizmirsti gan par nogurumu, gan par laiku, gan par visu pārējo. Vienkārši iegrimsti tajā, ko dari, pāri ausu galiem. Un no tādas apsēstības reizēm top kas tīri interesants. Pati interesantākā lieta, ko pēdējā laikā esmu pamēģinājusi, ir kolāžu veidošana, sapludinot fotogrāfijas.

Vienmēr esmu gribējusi prast gleznot, bet, tā kā tāda talanta man nav, tad izlīdzos ar fotoaparātu un datoru. Reizēm, tā eksperimentējot un spēlējoties, sanāk kas interesants un skaists. No jaunajām kolāžu bildēm saliku slaidu šovu un pievienoju mūziku. Nosaucu par „Divi vienā”. Īsti taisnība jau nu gan nav, jo vietām ir krietni vien vairāk, kā divi vienā, bet tas jau nekas :)

Kvalitāte šeit diemžēl nekāda dižā nav :( Ja ir vēlēšanās video noskatīties gana lielā izmērā un labā kvalitātē, tad laipni lūgtum manā Draugiem.lv kontā: http://www.draugiem.lv/gallery/?pid=106421148