Nemeklējiet mani!

Esmu ierāvusies sevī. Kā gliemezis čaulā. Un kā gliemezis esmu aizvērusies. Esmu ciet pret pasauli. Neko negribu redzēt, neko negribu dzirdēt, neko negribu runāt. Stāstīt, skaidrot, taisnoties... Vienkārši negribu. Neko negribu. Visa pasaule ir ārpus. Un tā man šobrīd ir lieka.

Jo, kad kaķim ir slikti, tas ieraujas sevī un paslēpjas. Pazūd. Lai to neatrastu, nežēlotu. Lai to vienkārši liktu mierā. Kaķim riebjas žēlošana un līdzjūtīga glaudīšana pa spalvai. Kaķis ciest nevar neīstas līdzjūtības pilnus vārdus. Kaķim nevajag kādu, kas žēli ņaudētu duetā ar viņu. Jo kaķim pietiek pašam ar savu žēlumu. Tāpēc viņš noslēpjas, ieraujas ēnā un klusē. Un žēlo pats sevi. Un laiza redzamas un neredzamas brūces.

Neejiet viņam klāt! Neejiet viņu meklēt. Tas nebūs laimīgs, ja to atradīsiet. Tas šņāks un skrāpēs, ja mēģināsiet to izvilkt no paslēptuves. Un kodīs, ja gribēsiet to pažēlot un samīļot. Tam no jums neko nevajag. Tas vienkārši vēlas, lai viņu liek mierā. Kad tas būs atradis spēku un ticis galā ar sevi, tas pats uzradīsies. Vienkārši kādā jaukā dienā būs klāt. Un izturēsies tā, it kā nekas nebūtu noticis, it kā nekas nebūtu mainījies. Pieņemiet to! Un neprašņājiet neko. Jo viņš tāpat neko nestāstīs. Kaķis neprot žēloties. Toties viņš prot aizstāvēties un uzbrukt - arī tad, ja vienkārši zaudē pacietību. Tāpēc pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Un kaķis to novērtēs. Nē, paldies viņš, protams, neteiks. Tas jau būtu par daudz no viņa prasīts. Taču kaķis ļaus jums būt viņa tuvumā, ļaus noglāstīt vai ieliet bļodiņā pienu. Un tas jau ir daudz. Tieši tik daudz, cik daudz viņš gatavs jums piekāpties. Viss pārējais attiecas tikai uz viņu. Viss pārējais - tā ir viņa pasaule, kaķa pasaule. Un tajā nevienam citam nav vietas.

Redzat, kāda skaista ainava?

Tur kaut kur - gaismas ēnā - esmu arī es, kaķis. Tikai jūs mani neredzat. Jo es negribu, lai jūs to varētu. Priecājieties par pasauli un dzīvi, bet man, kaķim, atstājiet manas kaķa gaitas. Gan jau mūsu ceļi atkal krustosies. Kaut kad. Kaut kur. Kad mana kaķa daba to atkal vēlēsies. Bet līdz tam... Līdz tam mani nemeklējiet. Man jātiek galā pašai ar sevi. Man jāatrod spēki, lai atkal varētu soļot ar lepni izslietu asti. Lai atkal varētu būt KAĶIS. Lai acis mirdz, ausis stāvus, aste - kā karogs, kažoks spīd un laistās, bet nagi - svaigi asināti. Kad tā atkal spēšu justies - atgriezīšos. Patlaban vēl neesmu gatava gaismai, patlaban man gaismas bail, jo tā ir pārāk redzoša, skaudra un tieša. Bet tumsa ir maiga, tā nesaka neko un neko neprasa. Tikai klusē un saudzīgi apskauj vēsām rokām. Un tā ir labi.

Nemeklējiet mani!

Kāds man nozaga ziemu

Diemžēl fakts. Kāds man patiesi nozaga ziemu. Pavisam nesen vēl bija rudens, tikko kā sākās pirmie sniegi, nupat kā svinējām Ziemassvētkus... Bet nu jau klāt pavasaris. Kur palikusi mana ziema? Pazudusi, netīra sniega kaudzēs nogrimusi. Vīrusu un baciļu uzvarēta. Ikdienības un neatrisināmu problēmu nomākta. Pelēka, tāla, nogurusi. Auksta. Ļoti auksta.

„Mani meži klusē”

„Mani meži klusē,

Manos mežos sniegs...”

Tāla rudens puse,

Tālu ziedoņprieks.

Visam pāri ziema

Baltus autus klāj.

Saltā, stingā mierā

Nenostāvēs vājš.

Sirds līdz ausīm sniegā,

Dvēselīte salst.

Laiks man ziemas miegā,

Lai nāk sapnis balts.

Tad, kad pavasarī

Kusīs sniegs un ies,

Gan jau cilvēks arī

Saulei atvērsies.

Mani meži klusē,

Manos mežos sniegs.

Laiks man arī dusēt.

Vēliet, salds lai miegs.

Sirds nogurusi, prāts nosalis. Dvēsele, mēnešiem klīstot sniega laukos, gluži sastingusi.

Dvēsele salst

Dvēselei sniegos salst, dvēselei ziemā - auksts.

Ziemas aukstuma vidū dvēsele trīc. Es arī trīcu.

Viena otru balstot, abas divas salstot,

Dziļā kupenā stāvam. Ieputinātas. Salā.

Ledainie vēji kad skar, sirds - kā nosalis zars.

Sniegputeņa skavās nevienam glābiņa nava.

Dvēselei sniegos salst, dvēselei ziemā ir auksts.

Ziemas aukstuma vidū dvēsele trīc. Es arī trīcu.

Pavasaris tuvu, ziema jau aun kājas, bet es - nespēju atsilt. Ziemas aukstums iezadzies dvēselē. Ielīdis pa vismazāko šķirbiņu. Kas viņam pavasaris! Saule jau silda? Pažobeles jau tek? Putni jau priecīgi čivina? Nu, un?! Ziema dzīvo manī un netaisās prom. Jūtos pilna netīri pelēka, kūstoša sniega, kas aizsedzis pavasara saulītes siltumu. Un es nezinu, kā to izkausēt.

Pāri maniem „jā”

Pāri maniem daudziem „jā” -

Bikliem, drošiem, pārliecinātiem,

Sajūsminātiem vai laimīgiem -

Dzīve rūpīgi velk melnus „nē”.

Veto, aizliegums, nepiekrišana...

Krusti krājas cits pie cita,

Nebeidzamā rindā,

Kamēr maniem „jā”

Nepaliek vairs vietas.

Pelnu rūgtums

Cik gan sadeguši sapņi ir rūgti!

Tas spīvais vērmeļu rūgtums, ko jūti,

Tās pelnu plēksnes, ko vējš dejā griež,

Un, salti smejot, tev pašam sejā sviež...

Kā sāp tās veltās cerības un ilgas,

Tas viss, kas neizdarīts ticis, nokavēts,

Tie sapņi, iedomas un fantāzijas,    

Tas viss, kas izsapņots, bet dzīvē neiespēts!

Un viena alga tā, kas vainīgs bijis -

Tu pats vai citi. Tāpat tu sāpēs mokies.

Un iemesls, dēļ kura tā ir noticis,

Nav svarīgs vairs, jo sapnis pelnos vērties.

Ir rūgti, rūgti, ak, cik ļoti rūgti

Tie sadegušo sapņu pelni, kas tev acīs put!

Tie pārņem sirdi tā kā tumsa loga rūtis,

Kad sapni kārtējo sirds atkal degam jūt.

Bet tomēr. Tomēr...

Un tu pateicies Dievam

Vēl viens kalns, vēl viena klints, vēl viena jūra.

Viss tepat. Aiz katra nākamā ielas stūra.

Ik ceļa līkumā jaunā tie tev ir priekšā -

Pa vienam, pa diviem... Arvien biežāk un biežāk.

Tik tikko vienam kalnam tu pāri tikt spējis,

Tik tikko vienu jūru atkal pārpeldējis,

Bet, rau, kur kalni nākamie tev pretī slejas,

Un, redz, kur jūra tieši no mākoņa lejas.

Tu turies zobiem un nagiem, tu aizelsies kāp.

Tu esi pārguris tā, ka visas maliņas sāp.

Tu peldi pēdējiem spēkiem, lai malā tiktu,

Lai kārtējā jūrā uz mūžu tu nepaliktu.

Un katru reizi, kad pāri vai malā tu ticis,

Tu pasakies Dievam, rokas lūgšanā licis:

„Tev pateicos, Kungs, ka vien klints, ka kalns, ka jūra!

Un nevis kas briesmīgāks gaida mani aiz nākamā stūra.”

Lielais futbols

Nav viegli par futbolbumbu būt

Liktens un Mūžības spēlē.

Īpaši, ja Laiks ir tiesnesis tur,

Īpaši, ja abi reizē iesper.

Nāve un dzīvība tribīnēs sēž,

Trokšņo, svilpo, auro un spiedz:

„Laiks, kur skaties?! Tiesnesi ziepēs!”

Bumbai sāp, kad to spārda un sper.

Bet skatītāji tribīnēs tik kliedz:
”Ātrāk! Stiprāk! Ko tūļājies?!

Sper taču beidzot! Negaidi, bliez!

Tā bumba nekur neder - nomainiet!”

Nav viegli par bumbu spēlē būt,

Kad spēles laukums nepārredzams,

Kad spēlei nezini noteikumus,

Vien izmisis lūdzies, lai tālu tai gals.

Nekas, ka mani sper un spārda,

Ka sāp, ka temps ir pārāk spīvs,

Ka netieku pats es pie vārda...

Galvenais - vēl arvien esmu es dzīvs!

Vēl arvien es esmu dzīva. Un tas ir daudz. Jo, kamēr tu dzīvo, - tu ceri. Tas varbūt ir naivi. Muļķīgi. Varbūt pat nereāli. Bet es ceru. Kāda laime, ka cilvēkam dāvāta šī spēja! Ja nebūtu cerības, dzīvei zustu jēga. Lai gan saka, ka cerība esot muļķa mierinājums... Var jau būt. Var jau būt, ka tā. Bet reizēm vienkārši nekā cita vairs nav, kā tikai tā kailā cerība. Kā pēdējais gaismas stariņš visaptverošā tumsībā. Kā vientuļa uguntiņa nogurušam ceļiniekam. Kā žēlastības apsolījums izmisuma mirklī. CERĪBA.

Es ceru

Tai lielajā Mūžības grāmatā

Es pāršķiru dienu kā lapaspusi.

Jau atkal viena ir izlasīta.

Es ceru, ka neesmu vēl pat pusē.

Es ceru un ticu - viss man vēl priekšā,

Viss labākais vēl tikai atnāks. Vēl būs.

Kad Mūžība mani ņems savā riekšā,

Ij tad es vēl cerēšu: viss vēl tik būs.

Jau ejot caur vārtiem, kas pasaules šķir,

Caur vārtiem, ko vienreiz nolemts mums vērt,

Būs alku un cerību pilna man sirds,

Ka visu vēl iespējams panākt un spēt.

Jo cerība - pēdējais valdziņš, kas irst,

Kad pārējais viss jau pārtrūcis sen.

Ir cerība pēdējā, vienmēr kas mirst,

Un vienīgā viņa, uz priekšu kas dzen.

Cerība

Un tik dēļ cerības ir vispār dzīvot vērts!

Jo tieši cerībā jau ir tas spēks -

Tas spēks, kas ticēt liek un ilgoties,

Kas neļauj krist, bet nokrītot līdz piecelties,

Kad dzīve pāri brauc kā traktors,

Kad melna bēda nāk un smagi cērt.

Jo vien caur cerību mums spēks ir dots,

Un tik dēļ cerības ir vispār dzīvot vērts.

Es esmu vidū

Es esmu vidū.

Ir vienā pusē pagātne, kas lēnām aizslīd miglā,

Bet otrā - nākotne, kas tinas bezgalībā zilgā.

Es esmu vidū.

Aiz manis - ejošais, man priekšā - nākošais.

Aiz manis - bijušais, bet priekšā - nenotikušais.

Es esmu vidū.

Aiz manis mūžība, man priekšā mūžība.

Jo ķēdes gali ietek bezgalībā.

Es esmu vidū.

Neko vairs mainīt pagātnē.

Bet vien no manis atkarīga nākotne.

Es esmu vidū.

Es esmu tagad un te.

Es esmu tagadne.

Dievs, neliec man par pārrāvumu kļūt!

Dievs, nepieļauj par ķēdes beigām būt!

Kad pilsēta sapņo

Atklāšu noslēpumu - es mīlu Rīgu sniegputenī. Jo tas pamatīgāks, jo labāk. Tādā laikā sagaidu tumsu un dodos uz Rīgas centru, uz vecpilsētu. Kas tas par prieku tā klaiņot ar fotoaparātu! Gandrīz neviena paša cilvēka. Tikai Pilsēta, ziema, sniegs un es. Tāda apburta pasaule. Kā pasaka. Un tā ir tā Rīga, kuru es mīlu. Tas ir tas brīdis, kad varu būt divatā ar Pilsētu, kad Viņa ir tikai mana. Tikai Viņa un es. Un es klīstu pa sniega pilnajām ieliņām, priecājos par laternu zeltīto sniegu, un man šķiet, ka Pilsēta runā ar mani. Pavisam klusu, gandrīz čukstus - vēl klusāk, kā krīt sniegs. Bet var jau būt, ka man tikai liekas. Var jau būt, ka tas it tikai sapnis. Bet es tveru šīs sajūtas un klusos čukstus, un pārvēršu fotogrāfijās, kurās atdzīvojas tā Rīga, kādu to redzu es. MANA Rīga.

Puteņa spēks

Putenis griežas, sniegpārslas dejo,

Blēņdari vēji brīvībā klejo.

Iemet vējš sejā sniegpārslu sauju.

Smejos un vējam blēņoties ļauju.

Baltumā pazūd koki un mājas,

Baltums kā sega pāri mums klājas.

Putenis, pāri kas pasaulei iet,

Durvis uz debesīm aizvēris ciet.

Putenis dejo gan mežā, gan pļavā,

Pasaule visa ir putenim vaļā.

Baltumā viss, kas zaļš bij vai pelēks,

Tīrībā viss, kas netīrs vai grēks.

Tas jau nekas, ka nokusīs vis,

Baltums un tīrība drīz pazudīs.

Tas jau nekas. Vien puteņa vara

Ziemu tik baltu un skaistu dara.

Rīga dus

Rīga, sniegos iebridusi,

Lēnām miegā laižas klusi,

Klusē bulvāri un ielas,

Dusē mājas mazas, lielas.

Lēnām apsnieg visi žogi,

Lēnām aizmieg parku koki,

Tikai zelta laternacis

Mirgo tumši gaišā naktī.

Nebrauc tramvajs, nedzied sliedes,

Klusē Mežaparka priedes,

Balti Vērmaņdārza sniegi,

Neskan bērnu klaigas, smiekli.

Iesnaudusies vecpilsēta,

Laternacu apmirdzēta,

Neskar soļi ielu bruģi,

Pieklusuši ostā kuģi.

Liepas - apaļas un kuplas -

Tā kā baltas sniega gubas,

Laimas pulkstens laiku skaita,

Nedzirdama kaķu gaita...

Augstu pāri vecpilsētai,

Cauri stundai agrai, vēlai

Mirdz trīs zvaigznes nerimdamas,

Augstu, zemu svētīdamas.

Ziemas apburtā

Kā man patīk ziema! Tāda balta, balta un kārtīgi auksta. Laikam jau kaut kas manā kaķa galviņā nav īsti kārtībā, ka priecājos par rudens atnākšanu un ziemas aukstumu. Bet tā nu tas ir. Un neko tur nevar darīt. Mīlu to balto pasaulīti. Tiesa gan, pēdējos gados tās ziemas kļuvušas vairāk pelēkas, kā baltas... Bet, kad tas baltums beidzot atnāk, tad ir tāds prieks! Nudien, varu valstīties kupenā kā bērns. Un, jo tā dziļāka, jo labāk. Atceros, ka manā bērnībā bija tādas ziemas, ka jāņogu krūmiem tikai paši gali rēgojās laukā no kupenām. Un es tad raku alas un būvēju sniega pilis... Burvīgs bija laiks.

Rīgā snieg

Mīksti, mīksti sniedziņš snieg

Pārslām baltām, pūkainām.

Namiem, ielām - visam tiek

Baltā krāsa aumaļām.

Iegrimst kājas, pazūd mājas

Baltās sniega kupenās.

Sniegi snieg un snieg bez stājas,

Nams ar namu līdzinās.

Visas ielas baltā krāsā -

Viegli sajaukt, nepazīt.

Izskatās kā mīļas māsas

Sniegs kad lēnām pāri krīt.

Koku zari baltos tērpos,

Baltas visas žogmales.

Pārklāj autus baltin baltos

Ziema visām nomalēm.

Centrs tas vai priekšpilsēta,

Dārzi tie vai Mežaparks,

Jauna tā vai veca ēka -

Sniegs to aprok. Kaut kas traks!

Sniegota un auksta ziema - tā ir pareizā kārtība. Nupat jau sniegs tā kā būtu, taču ar to aukstumu gan pagaidām ir, kā ir. Bet varbūt vēl būs. Un tāds pamatīgs! Un nekas, ja būs atkal lieli rēķini par apkuri, - ziema paliek ziema. Tā tam vienkārši jābūt :)

Kad snieg

Mākonis pelēks no pamales lien.

Nebaidos, zinu - tas sniegu nes vien.

Negaisa nebūs un krusas ne tik,

Sniega vien kaudzēm, jo iesāk jau snigt.

Sniegpārslas dejo. Šķiet, valsis ir tas.

Skāvienu maigu, lūk, sajūt pat stabs.

Baltajā dejā jau pazūd it viss,

Pasauli sniegs, šķiet, ir nodzēsis.

Baltums kā spārni pār pasauli plīv,

Tīrot un šķīstot - vai nedzīvs vai dzīvs,

Skaidrību nesot, mieru un prieku,

Vienkārši svētot - tāpat, caur sniegu.

Cik apsnigusi pasaule top skaista! Viss pelēkais, netīrais, drūmais, ikdienišķais - viss, viss pārvēršas baltā pasakā. Pat naktis top gaišas, jo zeme, sniega apsegta, izstaro gaismu.

Zeme zied

Zeme baltiem ziediem plaukst,

Vieglus, maigus ziedus ver.

Stindzina kaut sals jo auksts,

Ziedi staro gaismu, tumsu - ķer.

Balti ziedi plaukst zem kājām,

Visu tumšo gaišu darot.

Uzplaukst ielas, uzzied mājas,

Zeme baltā gaismā staro.

Visa zeme - baltos ziedos.

Uzmanīgi soļus sper!

Tīrību un mieru sniedzot,

Baltus vārtus sniegs mums ver.

Nu, labi, piekrītu - ar ziemas atnākšanu pilsētā atkal sākas haoss. Bet, nudien, tā jau ir tik pierasta lieta, ka vairs nav jēgas par to uztraukties. Netīrītas ielas, sniega kalni uz ietvēm, apledojums un krītošas lāstekas - tas viss pieder pie lietas. Ko tur uztraukties? Redz, kā pilsētas tēvi neuztraucas - zina taču, ka sniegs vienmēr nokūst pats. Tikai mazliet jāpagaida. Līdz pavasarim... :))

Rīga sniegos

Paveros pa logu -

Rīga pazudusi!

Ak, tu tavu joku -

Sniegos noslīkusi!

Snieg un snieg bez gala

Baltais debess prieks.

Katra māja - sala,

Katrs melnums - lieks.

Ietves tā kā vagas

Kartupeļu laukā,

Ielas - putras katls,

Mašīnas kur braukā.

Autobusi velkas,

Reizēm - tikko kust,

Mašīnas - kā laivas,-

Sniega upēs zūd.

Tramvajiem krīt stangas,

Trolejbusi buksē,

Visur sniega dangas,

Tīrītāji - dusē.

Par lietu kārtību

Soliņš ielec kupenā,

Pabēgot no manis,

Nožāvājas laterna -

Tas jau bieži manīts.

Sēžu es uz dibena,

Trotuāru godinot.

Smīkņā iela slidenā:

„Mani ejot, nesapņo!”

Ceļos augšā, pukojos:

„Sasodīta cūcība!”

Iela atbild: „Nestreso!

Tāda lietu kārtība.

Kad ir ziema - ledū es,

Tā ir bijis, ir un būs.

Jo ir lietas pasaulē,

Pārmaiņu kur nevar būt.”

Saka soliņš, mierinot:

„Nāc un brīdi atsēdies!”

Laterna tam piebalso:
”Jā, jā, nav, ko uztraukties!”

Sēžu, elpu atvelku.

Stīvas visas maliņas.

„Tomēr labi”, domāju,

„Vismaz kaut kas nemainās!”

:)))

Par pirmo sniegu

Šodien atnāca pirmais sniegs. Nu, būtībā jau it kā nekas. Tīrais sīkums. Tikai no rīta, paskatoties pa logu un ieraugot balto pasauli, dvēselei sagribējās dziedāt, vīterot gluži kā cīrulim pavasarī. Tāpat vien. Tādos brīžos sajūtos kā bērns, pilns neviltota prieka par visparastāko lietu - par sniegu. Tāpēc, ka pirmais šogad, tāpēc, ka balts, tāpēc, ka tīrs. Un tāpēc, ka daudz.

Jasmīnkrūmam zari tā piesniguši, ka, no gultas skatoties, likās - debesis zied. Tikai pēc tam aptvēru, ka tas baltums ir sniega kalni uz nolīkušiem zariem. Izlēcu no gultas un atvēru logu - kāda smarža! Tas brīnum tīrais, dzidrais ziemas gaiss, kas atnāk tikai reizē ar aukstumu un salu. Pievelku pilnas krūtis. Mmm... Gribas elpot un elpot. Neatdzeroties. Bet sāk salt. Žēl aizvērt logu, tomēr laist ziemu istabā arī gluži nevar. Tāpēc taisu logu ciet.

Pēkšņi gandrīz pie pašas auss atskan priecīgs „čivčivčiv!” Un jasmīnkrūmā iešaujas bariņš zvirbuļu - tā, ka sniegs vien pajūk. Un nemaz neliekas traucēties par manu klātbūtni. Klusiņām aizveru logu un smaidīdama noskatos sīkajos putniņos. Par ko viņi priecājas? Aukstums un sniegs taču nozīmē, ka būs trūcīgāk ar barību. Bet putni nerimstas. Troksnis pamatīgs, sniegs iet pa gaisu un krūms līgojas vien. Varbūt arī viņi jūtas apreibuši no pirmā sniega? Tāpat kā es? Kas zina, kas par domām rosās tāda maza čivinātāja galviņā. Bet putnu prieks izskatās patiesi neviltots. Stāvu un skatos labu brīdi, līdz tie pēkšņi visi reizē paceļas spārnos un - spudūc! Krūms nolīgojas vien.

Taisos jau aizvilkt aizkaru, kad prātā iešaujas draiskulīga doma. Atveru vēlreiz klusām logu, pieraušu pilnu sauju pūkaina un burvīgi auksta sniega, pieveru logu un klusām apeju apkārt gultai. Brīdi stāvu un skatos, kā mans mīļais saldi šņākuļo. Tad uzmanīgi paceļu segas stūri un visu sniega sauju uzberu viņam uz kailajām krūtīm. Kas par brēcienu! Drošības labad atlec no gultas vismaz metru. Nevaldāmi jāsmejas,  nevaru rimties. Vīrs, sniega pamodināts, raušas no gultas ārā: „Nu, pagaidi, draiskule, tūlīt tev arī tiks!” Iespiedzos un laižos lapās. Tomēr pilnīgi sveikā neizsprūku. Vīīī! Un sniegs jau kūst uz mana kakla un tek pa ādu lejup. Vīrs smejas. Es arī. Un pēkšņi sajūtos tik maza, brīva un laimīga kā bērns. Cik burvīgs rīts! Apskauju savu mīļo un dāvāju viņam maigu skūpstu. Viņš saka: „Tu smaržo pēc ziemas” un silda manus aukstos pirkstus pie sava vaiga. Man kļūst tik silti un labi - kā nosalušam putna bērnam siltā azotē.

Cik labi sākusies diena! Un tāda skaista un balta visa pasaule ap mums. Labrīt, mīļie! Iesim apsveikt ziemu!

Ziemas rītam piedzimstot

Baltas sniega kaijas

Manā logā skrien,

Loga rūts kā maijā

Ābeļdārzi zied.

Balti spārni lido,

Baltas spalvas krīt...

Logam balti smaidot,

Piedzimst ziemas rīts.

Putni manā logā,

Ziedoņlaika prieks -

Viss tas saucas kopā

Pirmais ziemas sniegs.

Iesnigsim!

Skauj ziemas baltās rokas mūs

Un pelēkums kā ledus kūst.

Tik sasodīti skaisti snieg!

Prāts paliek rāms un stieg, un stieg...

Nāc, iesim, draugs, un ziemā bridīsim,

Nāc, iesim, sniega misi svētīsim!

Tad snigsim kopā kupenā,

Kas balta, mīksta, drupana...

Nu visi esam mēs zem sniega,

Tik balti pūkaina un liega.

Cik brīnišķīga sajūta!

Cik rāma, klusa atpūta!

Iesniegot

Lēnām un domīgi debesis snieg

Lielām un pūkainām pārslām.

Kājas man smaidošā kupenā stieg,

Sajūtos kupenas māsa.

Māsiņa ziema, ak, viltniece tu!

Nemanot kupenā māni.

Tā jau es drīzi vien iesnigšu

Baltumā tavā kā sapnī.

Lēnām un domīgi debesis snieg.

Neatbild ziema, tik smaida.

Lai jau tiek ziemai tas uzvaras prieks -

Iegrimstu sniegā kā laikā.

Pārslas tik griežas un riņķo, un skrien.

Aizveru acis - cik labi!

Klājas man pāri balts debesu miers,

Pilda ar svētību mani.

Pāri visam

Sniegs virs galvas, sniegs zem kājām.

Pāri ceļiem, pāri mājām,

Pāri mežiem, laukiem, pļavām...

Pāri stipram, pāri vājam.

Sniegs kā saule - visiem dala

Savu balto atnākšanu,

Pilnām riekšām silti smaida,

Kaisot debess svētībiņu.

***

Debesīs, mākoņu klēpī,

Piedzima sniegpārsla sīka,

Virpuļiem laidās uz zemi,

Mirdzoši balta un tīra,

Zemītei sveicienus nesa

Ikviena stariņa galā,

Pūkaina mazliet un vēsa

Izkusa tavējā smaidā...

Nedod, Dievs!

Protams, es ticu reinkarnācijai, taču parasti piedzimstot atmiņas par mūsu iepriekšējo dzīvi tiek dzēstas. Un labi, ka tā! Taču līdz ar to katru savu dzīvi mēs dzīvojam kā vienīgo. Tad varbūt dzīvosim to tā, lai mūža galā nebūtu jānožēlo daudzās garām palaistās iespējas, ko liktenis mums dāvājis, bet mums pietrūcis drosmes vai uzņēmības tās izmantot? Ticiet - par to NEKĀ RŪGTĀKA NAV, jo mainīt neko vairs nav iespējams. Neko vairs neatgūt. Palaists garām. Nokavēts. Par vēlu attapāmies. Tāpēc noteikti labāk ir nožēlot jau izdarītus grēkus - nav taču nekā saldāka par atmiņām :) Tiesa gan - arī rūgtāka nekā nav, it īpaši domājot par to, kas būtu varējis būt vai notikt, bet tā arī ne bija, ne notika. Un tikai paša vainas dēļ. Nedod, Dievs, tādas atmiņas!

"Varēja būt, bet nebij'"

Jel labāk nožēlo,

Ko pateici vai izdarīji,

Un nevis tikai to,

Ko varēji, bet nedarīji.

Kas gan var skumjāk būt,

Kā nebijušo nožēlot,

Kad sirds un dvēsle jūt:

Tik daudz kas ir jau novēlots?!

Par dotām iespējām,

Ko varot neizmantoji,

Par tik daudz iespējām,

Ko tukšā garām palaidi,

Par vārdu neteikto,

Ko kādam ļoti vajadzēja,

Par glāstu nedoto,

Ko roka sevim paturēja,

Par mīlu neņemto,

Kas gluži blakus bija,

Par laimi nesniegto,

Kas kādu apdalīja, -

Par visu sirds nu raud,

Ko garām palaidusi.

Ak, Dievs, cik tā ir daudz,

Ko pati sev tā nozagusi!

Vēl ir laiks

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Auj kājas, ņem spieķi, cel somu sev plecos,

Ver durvis un dodies ceļos neredzētos.

Ar brīnumu acīs un atvērtu sirdi,

Ar nemieru krūtīs un cerību dzirksti.

Ej pasaulē tālu, ej sevī jo dziļi, -

Neizstaigājami ir abi šie ceļi.

Laiks meklēt un atrast, laiks dzīvību svinēt,

Laiks brīnumus gaidīt un brīnumiem ticēt.

Ej! Negaidi vairāk - mūžs aizsteidzas ātri.

Ja gaidīsi - attapsies: laiks tavs - jau pāri.

Nav laika vairs gaidīt - mūžs nestāv uz vietas.

Jel celies un ej, tieši šī - TAVA diena!

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Vēl IR laiks.

Tāda ir dzīve

Esmu ievērojusi, ka liktenim (vai dzīvei - sauc, kā gribi) piemīt nejauks niķis: tiklīdz tu deklarē, ka tā vai tā, vai arī to vai to tu nu gan nekad un nekādā gadījumā nedarīsi, tā liktenis tev nadzīgi piespēlē šādu situāciju, un - kā likums - tu vienmēr rīkojies tieši pretēji paša deklarētajam... Laikam patiesi - never says never, jo nav ko raustīt likteni aiz ūsām, tas var iekost. Tāpēc arī vēlēšanos izsakot, jāuzmanās, jo tās reizēm mēdz arī piepildīties. Un, ja tu neesi tam gatavs... Uzmanies no tā, ko vēlies, jo tu to vari arī dabūt. Bet par dabūšanu vienmēr ir jāmaksā. Un visdārgāk par to, ko liktenis tev šķietami ir uzdāvinājis. Padomus citiem dot jau mēs visi protam un vārdos esam stipri un gudri. Bet realitātē - aiaiai... Ne jau pēc vārdiem mūs svērs un mērīs. Lai gan vispār jau padoms vienmēr nozīmē vienu no diviem: vai nu piespiest kādu rīkoties pretēji viņa gribai, vai arī mēģināt piedabūt viņu atteikties no tā, kas viņam patīk. Bet, kā mēdz teikt, viss, kas ir skaists, garšīgs un patīkams, nez kāpēc skaitās slikts, neveselīgs un amorāls... Bet būt sliktam vai amorālam, vai arī darīt neveselīgas lietas parasti ir tik sasodīti patīkami, ka nu nekādi nav iespējams atturēties... Taču - c’est la vie, kā saka franči. Tāpēc pasmaidīsim. Arī tad, kad gribas raudāt - un jo īpaši tad! Un neņemsim visu tik nopietni. Jo mēs taču nezinām, kurā brīdī liktenis mūs audzina vai māca, apbalvo vai soda... Varbūt viņš tikai vienkārši spēlējas...

Reizēm viskrāšņākais mirklis atmiņā nez kāpēc krāsojas melnbaltos toņos. Bet mēs taču zinām - tas bija krāsains!

Bet kāds sīkums iemirdzas kā visīstākais dārgakmens...

Un tu sajūties laimīgs, pats nezinot, kāpēc. Un vai tad tas nav pats brīnišķīgākais?

Neko mēs nezinām

Neko mēs iepriekš nezinām,

Nekas nav nojaust dots.

Mēs tik uz priekšu dzīvojam,

Un dzīves galā - sods vai gods.

Ne stunda tā, kad atnācām,

No mums bij atkarīga,

Ne tā, kad jāiet atpakaļ,

Tiks iepriekš pasacīta.

No sirds vai kādu mīlēsim

Un laimīgi vai būsim,

Vai dziļi, dziļi nīdīsim,

Par postu kādam kļūsim, -

Nekas, nekas nav zināt dots,

Nekas nav pasacīts.

Un dzīvo katrs, kā viņš prot,

Un nezina, ko nesīs rīts.

Pa dzīvi akli taustāmies

Kā acīm aizsietām.

Un ceram, ka mums laimēsies.

Un ticam, ka mēs protam.