Par pirmo sniegu

Šodien atnāca pirmais sniegs. Nu, būtībā jau it kā nekas. Tīrais sīkums. Tikai no rīta, paskatoties pa logu un ieraugot balto pasauli, dvēselei sagribējās dziedāt, vīterot gluži kā cīrulim pavasarī. Tāpat vien. Tādos brīžos sajūtos kā bērns, pilns neviltota prieka par visparastāko lietu - par sniegu. Tāpēc, ka pirmais šogad, tāpēc, ka balts, tāpēc, ka tīrs. Un tāpēc, ka daudz.

Jasmīnkrūmam zari tā piesniguši, ka, no gultas skatoties, likās - debesis zied. Tikai pēc tam aptvēru, ka tas baltums ir sniega kalni uz nolīkušiem zariem. Izlēcu no gultas un atvēru logu - kāda smarža! Tas brīnum tīrais, dzidrais ziemas gaiss, kas atnāk tikai reizē ar aukstumu un salu. Pievelku pilnas krūtis. Mmm... Gribas elpot un elpot. Neatdzeroties. Bet sāk salt. Žēl aizvērt logu, tomēr laist ziemu istabā arī gluži nevar. Tāpēc taisu logu ciet.

Pēkšņi gandrīz pie pašas auss atskan priecīgs „čivčivčiv!” Un jasmīnkrūmā iešaujas bariņš zvirbuļu - tā, ka sniegs vien pajūk. Un nemaz neliekas traucēties par manu klātbūtni. Klusiņām aizveru logu un smaidīdama noskatos sīkajos putniņos. Par ko viņi priecājas? Aukstums un sniegs taču nozīmē, ka būs trūcīgāk ar barību. Bet putni nerimstas. Troksnis pamatīgs, sniegs iet pa gaisu un krūms līgojas vien. Varbūt arī viņi jūtas apreibuši no pirmā sniega? Tāpat kā es? Kas zina, kas par domām rosās tāda maza čivinātāja galviņā. Bet putnu prieks izskatās patiesi neviltots. Stāvu un skatos labu brīdi, līdz tie pēkšņi visi reizē paceļas spārnos un - spudūc! Krūms nolīgojas vien.

Taisos jau aizvilkt aizkaru, kad prātā iešaujas draiskulīga doma. Atveru vēlreiz klusām logu, pieraušu pilnu sauju pūkaina un burvīgi auksta sniega, pieveru logu un klusām apeju apkārt gultai. Brīdi stāvu un skatos, kā mans mīļais saldi šņākuļo. Tad uzmanīgi paceļu segas stūri un visu sniega sauju uzberu viņam uz kailajām krūtīm. Kas par brēcienu! Drošības labad atlec no gultas vismaz metru. Nevaldāmi jāsmejas,  nevaru rimties. Vīrs, sniega pamodināts, raušas no gultas ārā: „Nu, pagaidi, draiskule, tūlīt tev arī tiks!” Iespiedzos un laižos lapās. Tomēr pilnīgi sveikā neizsprūku. Vīīī! Un sniegs jau kūst uz mana kakla un tek pa ādu lejup. Vīrs smejas. Es arī. Un pēkšņi sajūtos tik maza, brīva un laimīga kā bērns. Cik burvīgs rīts! Apskauju savu mīļo un dāvāju viņam maigu skūpstu. Viņš saka: „Tu smaržo pēc ziemas” un silda manus aukstos pirkstus pie sava vaiga. Man kļūst tik silti un labi - kā nosalušam putna bērnam siltā azotē.

Cik labi sākusies diena! Un tāda skaista un balta visa pasaule ap mums. Labrīt, mīļie! Iesim apsveikt ziemu!

Ziemas rītam piedzimstot

Baltas sniega kaijas

Manā logā skrien,

Loga rūts kā maijā

Ābeļdārzi zied.

Balti spārni lido,

Baltas spalvas krīt...

Logam balti smaidot,

Piedzimst ziemas rīts.

Putni manā logā,

Ziedoņlaika prieks -

Viss tas saucas kopā

Pirmais ziemas sniegs.

Iesnigsim!

Skauj ziemas baltās rokas mūs

Un pelēkums kā ledus kūst.

Tik sasodīti skaisti snieg!

Prāts paliek rāms un stieg, un stieg...

Nāc, iesim, draugs, un ziemā bridīsim,

Nāc, iesim, sniega misi svētīsim!

Tad snigsim kopā kupenā,

Kas balta, mīksta, drupana...

Nu visi esam mēs zem sniega,

Tik balti pūkaina un liega.

Cik brīnišķīga sajūta!

Cik rāma, klusa atpūta!

Iesniegot

Lēnām un domīgi debesis snieg

Lielām un pūkainām pārslām.

Kājas man smaidošā kupenā stieg,

Sajūtos kupenas māsa.

Māsiņa ziema, ak, viltniece tu!

Nemanot kupenā māni.

Tā jau es drīzi vien iesnigšu

Baltumā tavā kā sapnī.

Lēnām un domīgi debesis snieg.

Neatbild ziema, tik smaida.

Lai jau tiek ziemai tas uzvaras prieks -

Iegrimstu sniegā kā laikā.

Pārslas tik griežas un riņķo, un skrien.

Aizveru acis - cik labi!

Klājas man pāri balts debesu miers,

Pilda ar svētību mani.

Pāri visam

Sniegs virs galvas, sniegs zem kājām.

Pāri ceļiem, pāri mājām,

Pāri mežiem, laukiem, pļavām...

Pāri stipram, pāri vājam.

Sniegs kā saule - visiem dala

Savu balto atnākšanu,

Pilnām riekšām silti smaida,

Kaisot debess svētībiņu.

***

Debesīs, mākoņu klēpī,

Piedzima sniegpārsla sīka,

Virpuļiem laidās uz zemi,

Mirdzoši balta un tīra,

Zemītei sveicienus nesa

Ikviena stariņa galā,

Pūkaina mazliet un vēsa

Izkusa tavējā smaidā...

Nedod, Dievs!

Protams, es ticu reinkarnācijai, taču parasti piedzimstot atmiņas par mūsu iepriekšējo dzīvi tiek dzēstas. Un labi, ka tā! Taču līdz ar to katru savu dzīvi mēs dzīvojam kā vienīgo. Tad varbūt dzīvosim to tā, lai mūža galā nebūtu jānožēlo daudzās garām palaistās iespējas, ko liktenis mums dāvājis, bet mums pietrūcis drosmes vai uzņēmības tās izmantot? Ticiet - par to NEKĀ RŪGTĀKA NAV, jo mainīt neko vairs nav iespējams. Neko vairs neatgūt. Palaists garām. Nokavēts. Par vēlu attapāmies. Tāpēc noteikti labāk ir nožēlot jau izdarītus grēkus - nav taču nekā saldāka par atmiņām :) Tiesa gan - arī rūgtāka nekā nav, it īpaši domājot par to, kas būtu varējis būt vai notikt, bet tā arī ne bija, ne notika. Un tikai paša vainas dēļ. Nedod, Dievs, tādas atmiņas!

"Varēja būt, bet nebij'"

Jel labāk nožēlo,

Ko pateici vai izdarīji,

Un nevis tikai to,

Ko varēji, bet nedarīji.

Kas gan var skumjāk būt,

Kā nebijušo nožēlot,

Kad sirds un dvēsle jūt:

Tik daudz kas ir jau novēlots?!

Par dotām iespējām,

Ko varot neizmantoji,

Par tik daudz iespējām,

Ko tukšā garām palaidi,

Par vārdu neteikto,

Ko kādam ļoti vajadzēja,

Par glāstu nedoto,

Ko roka sevim paturēja,

Par mīlu neņemto,

Kas gluži blakus bija,

Par laimi nesniegto,

Kas kādu apdalīja, -

Par visu sirds nu raud,

Ko garām palaidusi.

Ak, Dievs, cik tā ir daudz,

Ko pati sev tā nozagusi!

Vēl ir laiks

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Auj kājas, ņem spieķi, cel somu sev plecos,

Ver durvis un dodies ceļos neredzētos.

Ar brīnumu acīs un atvērtu sirdi,

Ar nemieru krūtīs un cerību dzirksti.

Ej pasaulē tālu, ej sevī jo dziļi, -

Neizstaigājami ir abi šie ceļi.

Laiks meklēt un atrast, laiks dzīvību svinēt,

Laiks brīnumus gaidīt un brīnumiem ticēt.

Ej! Negaidi vairāk - mūžs aizsteidzas ātri.

Ja gaidīsi - attapsies: laiks tavs - jau pāri.

Nav laika vairs gaidīt - mūžs nestāv uz vietas.

Jel celies un ej, tieši šī - TAVA diena!

Vēl ir laiks, lai sāktu,

Vēl ir laiks, lai taptu,

Vēl ir laiks, lai būtu.

Vēl IR laiks.

Tāda ir dzīve

Esmu ievērojusi, ka liktenim (vai dzīvei - sauc, kā gribi) piemīt nejauks niķis: tiklīdz tu deklarē, ka tā vai tā, vai arī to vai to tu nu gan nekad un nekādā gadījumā nedarīsi, tā liktenis tev nadzīgi piespēlē šādu situāciju, un - kā likums - tu vienmēr rīkojies tieši pretēji paša deklarētajam... Laikam patiesi - never says never, jo nav ko raustīt likteni aiz ūsām, tas var iekost. Tāpēc arī vēlēšanos izsakot, jāuzmanās, jo tās reizēm mēdz arī piepildīties. Un, ja tu neesi tam gatavs... Uzmanies no tā, ko vēlies, jo tu to vari arī dabūt. Bet par dabūšanu vienmēr ir jāmaksā. Un visdārgāk par to, ko liktenis tev šķietami ir uzdāvinājis. Padomus citiem dot jau mēs visi protam un vārdos esam stipri un gudri. Bet realitātē - aiaiai... Ne jau pēc vārdiem mūs svērs un mērīs. Lai gan vispār jau padoms vienmēr nozīmē vienu no diviem: vai nu piespiest kādu rīkoties pretēji viņa gribai, vai arī mēģināt piedabūt viņu atteikties no tā, kas viņam patīk. Bet, kā mēdz teikt, viss, kas ir skaists, garšīgs un patīkams, nez kāpēc skaitās slikts, neveselīgs un amorāls... Bet būt sliktam vai amorālam, vai arī darīt neveselīgas lietas parasti ir tik sasodīti patīkami, ka nu nekādi nav iespējams atturēties... Taču - c’est la vie, kā saka franči. Tāpēc pasmaidīsim. Arī tad, kad gribas raudāt - un jo īpaši tad! Un neņemsim visu tik nopietni. Jo mēs taču nezinām, kurā brīdī liktenis mūs audzina vai māca, apbalvo vai soda... Varbūt viņš tikai vienkārši spēlējas...

Reizēm viskrāšņākais mirklis atmiņā nez kāpēc krāsojas melnbaltos toņos. Bet mēs taču zinām - tas bija krāsains!

Bet kāds sīkums iemirdzas kā visīstākais dārgakmens...

Un tu sajūties laimīgs, pats nezinot, kāpēc. Un vai tad tas nav pats brīnišķīgākais?

Neko mēs nezinām

Neko mēs iepriekš nezinām,

Nekas nav nojaust dots.

Mēs tik uz priekšu dzīvojam,

Un dzīves galā - sods vai gods.

Ne stunda tā, kad atnācām,

No mums bij atkarīga,

Ne tā, kad jāiet atpakaļ,

Tiks iepriekš pasacīta.

No sirds vai kādu mīlēsim

Un laimīgi vai būsim,

Vai dziļi, dziļi nīdīsim,

Par postu kādam kļūsim, -

Nekas, nekas nav zināt dots,

Nekas nav pasacīts.

Un dzīvo katrs, kā viņš prot,

Un nezina, ko nesīs rīts.

Pa dzīvi akli taustāmies

Kā acīm aizsietām.

Un ceram, ka mums laimēsies.

Un ticam, ka mēs protam.

Neptūna kronis

Šodien Pantera bija pastaigāt vientuļā pludmalē un pamanīja tur krāšņu kroni. Netici? Velti gan. Kronis pavisam īsts - liels un krāšņi žuburots. Laikam Neptūnpapus tur būs diendusu gulējis. Pusnomidzī sadzirdējis atpūtnieku bļaustīšanos un laidies, ko nagi nes.

Un te nav ko smieties - zināms taču, cik viņš jau vecs onkulītis! Kamēr pieslienas un aiztuntuļo līdz ūdenim... Laiciņš taču paiet. Un tā tas kronis tur palika. Labi vēl, ka savu scepteri paguva paķert! Iedomājies vien, kas tas būtu ļautiņiem par ķērienu! Kronis taču droši vien ar pērlēm un perlamutru izrotāts. Varbūt ar dzintara nāriņu augšgalā. Kā to pētītu, fotografētu un beigās par bargu naudu kādam miljonāram pārdotu! Šis varētu justies īpašs līdz mūža galam...

Bet kronis - vienkāršs, jo Neptūnam diez ko nepatīk to valkāt, ikdienai par smagu, staipi nu tādu krāmu visu laiku uz galvas! Visur aizķeras, vienmēr traucē... Tā jau var vēl kādu garām peldošu nāru nobadīt! Tādēļ viņš to biežāk tur blakus tronim - uz speciāla perlamutra podesta - nekā valkā. Vecā, protams, baras. Tāpēc, no mājas ārā ejot, viņam tas vienmēr jāuzliek. Bet, kā tiek pilij ap stūri, tā kroni padusē un - aiziet! - brīvībā.

Domāju, ka rājienu par pazaudēto mantu viņš no sievas dabūs pamatīgu, bet gan jau mācēs izlocīties, stāstīdams, ka galīgi neatceras ("Vecā, nu, tu tak pati zini, ka man uz vecuma galu ar to atmiņu tā paknapāk - es vairs neatceros, kā manas perlamutra karietes vilcējus jūras zirdziņus katru sauc, un arī mūsu meitu vārdus jaucu, bet tu vēl gribi, lai es par tādiem sīkumiem atminos?! Nu, būs jau labi, beidz rāties!" ). Sieva paburkšķēs, paburkšķēs un atmetīs ar roku, sak, ko no tāda veca jūraseža vairs var gribēt? Un tā tā lieta pamazām noklusīs Neptūnam par prieku.

Mēs abi jau gan zinām, kur tas kronis tagad guļ, bet mēs taču to nevienam nestāstīsim, vai ne?