Nakts dzīvnieka piezīmes

Kā man patīk darboties nakts laikā! Tā ir pati labākā diennakts daļa. Visi guļ. Mājās un arī aiz loga - pilnīgs miers un klusums. Un es, uzlikusi austiņas, kaifoju, klausīdamās mūziku vai kādu e-bibliotēkas audioierakstu un darbodamās datorā.

Ko tikai visu naktī nevar sadarīt! Nerunāsim par to, ka daža laba interesanta lapa naktī kustas tik ātri un paklausīgi, kā nekad dienas laikā - tas jau pats par sevi saprotams. Šajā pasaules daļā cilvēki guļ, serveri nav pārslogoti, tāpēc vari sirot interneta plašumos pēc sirds patikas.

Ja neinteresē internets, daru ko citu. Man dators pilns ar interesantām lietām. Jāatzīstas, ka lielākoties gan tās ir fotogrāfijas, darbs un eksperimenti ar kurām ir nebeidzami. Tomēr ne tikai tās. Pa vienu nakti var bez pūlēm dabūt kopā vienu divus slaidu šovus. Var apstrādāt audio failus (ir man arī tāds niķis - šo to ielasīt un saglabāt virtuālā variantā). Ja ir iedvesma - var paslīpēt agrāk rakstītus tekstus vai dzeju. Ja labpatīk apciemot Mūzai, tad varu rakstīt kaut līdz rītam (ir gadījies). Bet, kad uznāk pavisam draisks noskaņojums, kaķe soļo uz virtuvi un sāk kaut ko meistarot. Dažu labu reizi ir gadījies, ka uz rīta pusi, kad smarža jau staigā pa visu dzīvokli, gaisu ostīdams, virtuvē iečāpo galīgi samiegojies vīriņš un tiek pie siltas un smaržīgas maizes šķēles ar kādu saldo sviestu (viņam vislabāk garšo sviests ar medu un mazliet kanēļa) vai tikko no plāts noņemtiem, vēl karstiem cepumiem. Pēdējā laikā man iepaticies ņemties arī ar elektrisko maizes cepamo krāsniņu. Rezultāts nudien ir tā vērts.

Vēl naktīs es šad tad klusītiņām lavos laukā no mājas, lai paklīstu apkārt pa kvartālu, nakts bildes medīdama. Īpaši tad, ja naktī uznāk liela migla vai griežas putenis. Re, šitā ir viena no manām mīļākām bildēm, kas tapusi tādu nakts medību laikā - laterna miglā.

Ziemas naktīs, kad pamatīgi sasnidzis, es labprāt dodos laukā atrakt celiņus. Kas par baudu tā savā nodabā klusiņām darboties! Vai biezi saģērbjos un tāpat vien klusi klīstu pa kvartālu. Tāds gaiss un debesis ir tikai nakts vidū. Reizēm vienkārši iebrienu kupenā, sastingstu un ieklausos naktī.

Smaidu

Es esmu viena.

Bet ir tik labi.

Sniegs smaida koku zaros,

Mēness - gaišā mākonī.

Viss ap mani smaida.

Arī nakts.

Es esmu viena.

Stāvu, līdz ceļiem iebridusi

Pūkainā sniega kupenā,

Smaidošu sniegpārslu miljonos,

Un jūtu, kā tās smaida uz mani.

Es esmu viena.

Ir tikai nakts, klusums un es.

Bet es stāvu sniegā

Un smaidu -

Tāpat vien, bez iemesla.

Kā sniegs -

Sev, naktij un pasaulei.

Es esmu viena.

Liela, balta, smaidoša

Milzu sniegpārsla

Miljons māsu vidū.

Stāvu. Un smaidu.

Un esmu laimīga.

Tāpat vien, bez iemesla.

Reizēm aizstaigāju arī mazliet tālāk. Jo nakts vidū pilsēta guļ. Tikai laternas nomodā. Laternas un es.

Mana zeltacu kaķe

Ak, laterna, zeltacu kaķe mana,

Nakts blandoņa nerātnā, skaistā!

Nāc, iesim un klīdīsim kopā abas

Pa naksnīgiem parkiem un ielām!

Ar tevi pie rokas sajūtos droša,

Tu - pilsētas jumprava slaidā,

Tavs smaids pie auss man kā saulīte spoža,

Kas līdzi tik mirdzoša staigā.

Kā piesmaidi nakti, tu, blēde skaistā,

Kā vilinot smaidi un soli!

Tavs smaids tik sajūtams, tas virmo gaisā

Un izgaismo ikkatru soli.

Ak, laterna, smaidošā ilūzija,

Ak, zeltainā skaistule mana!

Kā rītausmā gaistoša vīzija

Ar mani tu allažiņ kopā.

Mēs - blandoņas naksnīgas esam abas,

Mēs abas - nakts dvēseles skumjas.

Es cilvēks, tu lieta, bet - kaķa daba

Mums abām šai dzīvē ir dota.

Caur nakti klīstam un sveicinot smaidām

Gan pašas sev, gan naktij melnai.

Mēs dāvājam smaidus tumsai, kas gaida

Un dala tos pilsētai senai.

Ak, laterna, zeltacu kaķe mana,

Tu runā bez vārdiem, vien smaidi.

Cik skaista ir tāda nakts klaiņošana!

Es eju, jo zinu - tu gaidi.

Kā visi kaķveidīgie pa īstam es dzīvoju naktīs. Visas manas maņas, sajūtas, izjūtas, emocijas un radošās domas atmostas tieši naktī. Nakts - tā ir mana pasaule, mana valstība. Man patīk būt divatā ar viņu. Jo viņa ikreiz ir īpaša. Bet visvairāk man tomēr patīk vēla rudens un aukstas ziemas naktis. Tās ir pavisam īpašas. Citādas. Tādās naktīs debesis kļūst augstas un dzidras, bet zvaigznes - lielas un tuvas. Un naktij ir cita elpa. Ir grūti to izstāstīt. To var tikai izjust. Ienirt tādā naktī un saplūst ar viņu, kļūt par daļu viņas veselumā. Un ļaut, lai nakts tevi saudzīgi paņem saujā - kā mazu zvaigznīti.

Caur mani elpojot

Spīd mēness kā spoža, apaļa poga

Tai tumšā un augstā debesu logā,

Un mākonis noskatās skaudīgi, kāri

Kā sudraba gaisma līst tumsībai pāri.

Ne vēja šalku, ne lietus. Vien klusums.

Un tīra sudraba pilnmēness brīnums.

Tik tīrs un spirdzinošs gaiss naksnīgais šķiet,

Ka liekas - caur plaušām man debesis iet.

Es daļa kļūstu no visuma telpas,

Man cauri ij zvaigznes, ij mēness elpo.

Un nešķiet ne salti, ne auksti man -

Caur mani nakts un rudens, un debesis skan.

Rudens naktī

Kādas zvaigznes - skaidras un augstas -

Mirgo debesu tumšajā plaukstā!

Tumsa, dzidra un caurspīdīga,

Apskauj debesu bezgalību.

Zvaigznes dzirkstī kā vīns tumšā glāzē,

Staro kā asteres māla vāzē.

Mēness tik apaļš, pilnīgs un spožs,

Tam jau nesalst, tas - rudensdrošs.

Rudenīgs saltums elpo sejā,

Mēnesis smīnīgs skatās lejā.

Klusums un miers bezvēja telpā.

Ieklausās sirds rudeņa elpā.

Vējainas naktis ir pavisam citādas. Tad ne tikai gaisā vai vēja pūsmā, bet arī pašā nakts elpā ir sajūtams nemiers un trauksme. Skrien vējš, skrien koku zari, skrien mākoņi un mēness - kā apmaldījies debesīs.

Nakts vīzija

Pelēku, plušķainu mākoņu vilku

Tumšās debesis pilnas,

Mākoņu vidū kā vadonis baram -

Apaļš mēnesis zvilnē.

Plušķainām astēm un iesirmām krēpēm

Traucas debesu vilki.

Ar vēju, ar vēju, tikai uz priekšu!

Nav laika apstāties ciltij.

Pār mājām, pār kokiem, pār laukiem skriešus,

Astēm debesis kulstot,

No rudens teciņiem ziemā skrien iekšā,

Ķepām sniegu jau jūtot.

Aizauļo naksnīgo debesu zvēri,

Pazūd gluži bez skaņas.

Vientulis mēnesis paliek uz vietas,

Nav par zvēriem tam daļas.

Ja tādās vējainās naktīs līst, tad arī lietus ir steidzīgs un skrien slīpām šaltīm - cauri koku zariem, cauri laternas gaismai... Ja vējš norimst - lietus lāsītes laternu gaismā mirgo kā dzīvi kristāli, kas plūst, saplūst, aug lieli un tad aizlido tumsā.

Vēl man naktīs patīk fotografēt savus logus - aizsvīdušas rūtis, lietū raudošas rūtis, aizsnigušas, leduspuķēs ziedošas... Tā ir atkal pavisam cita pasaule, kaut kas vidū starp šeit un tur, starp iekšā un ārpus.

Leduspuķes īpaši skaistas kļūst pirms rīta ausmas - kā tāda pasaka zilos toņos.

Nakts - tas ir mans laiks. Tumša, klusa, dziļa, noslēpumaina. Mazliet nogurusi no dienas kņadas un steigas. Iegrimusi pati sevī. Domīga, apcerīga, lēna, nesteidzīga... Un allaž viena. Es mīlu nakti. Un saprotu to.