Rudens kaķis

Pieniņš izlakts, purniņš nomazgāts, kažoks nopucēts tā, ka spīd un laistās. Tagad sēdu un nezinu, kā iesākt. Dīvaina sajūta. Pasaule tik liela, es - tik maza. Kā uzrunāt tos, ko nepazīsti? Kā svešiniekus? Kā draugus? Kā viesus? Hmmm... Patiesi nezinu. Vispār jau kaķi ciemiņus nemīl. Bet, ja nu virtuālajā pasaulē... Sēdu un domīgi kasu aiz auss. Labi, lai būtu.

Tu, kas esi iemaldījies šai lapā, tiec laipni aicināts ienākt. Nebaidies, ver durvis droši! Šeit vienmēr būs silts un sauss (jo kaķi nemīl ne aukstu, ne slapju) un šeit vienmēr saulīte dejos ar vēju krāsaini zeltainās rudens lapās. Jo es esmu rudens kaķis. Tas ir mans gadalaiks - koši krāsains un kā pasaka skaists.

Tas nekas, ja Tev rudens nepatīk. Zini, atklāšu Tev noslēpumu - rudens daudziem cilvēkiem nepatīk. Viņiem liekas, ka rudens - tas ir slapjums un aukstums, tie ir lieli vēji un dubļi, tās ir iesnas un sāpošs kakls, un tie ir nebeidzami gari un pelēki vakari. Viņi redz tikai to, ka rudens ir vasaras gals. Tā visa, protams, ir tiesa, es nenoliedzu to. Bet rudens - tās ir arī ugunīs degošas kļavas, tas ir zelts virs galvas un kājām, tā ir zeme, kas izstaro gaismu, tas ir skaistums, no kā dvēsele kvēlo... Ir tik patīkami pārnākt mājās un atstāt dubļus, vēju un lietu aiz durvīm, uzvārīt sev liepziedu tēju ar medu, paņemt grāmatu un iekārtoties krēslā pie siltas krāsns... Un, ja vēl turpat blakus vai - vēl labāk - klēpī saritinās kāds murrājošs kamols...

Tu varbūt teiksi, ka rudens ar savu pelēkumu un kailajiem koku zariem uzdzen skumjas un depresiju. Bet es Tev pačukstēšu - vai zini: tā daba gatavojas baltajai atnākšanai. Ja nebūtu to pelēko dubļu un skarbā kailuma, vai mēs pamanītu ziemas skaistumu? Bet tagad mēs svinam kā svētkus to pirmo skaisti balto, bet bailīgo sniegu, kas, vien pieskāries zemei, jau bēg debesīs atpakaļ. Un gaidām ar nepacietību, kad beidzot visa pasaule kļūs balta no debesu svētības.

Un vakaros, kad nevari aizmigt, jo aiz loga gaudo vējš un vaimanā koku zari, sitoties loga rūtīs, Tu paskaties - cik skaisti dejo ēnas uz sienas! Griežas kā senā menuetā. Es tādās naktīs ceļos, dedzu sveci un rakstu dzeju. Zini - dīvaini, bet Mūzai nesalst tai trakajā rudens vējā. Un arī man ir silti, jo kaķa kažoks jau biezs...

Labi, draugs, neaizturēšu Tevi ilgāk. Paldies, ka apciemoji. Un laimīgu ceļu tālāk!

Bet es - es palieku rudenī. Jo tas ir mans gadalaiks.

Es esmu rudens meitene

Tas krāsu karnevāls caur mani iet,

Un sirds kā rudens lapas zeltā zied.

Es skaitu miķelīšu zvaigznītes

Un sīkās rīta rasas pērlītes.

Es izdzeru tās dzestrās rītausmas

Un baudu naktis aukstās, zvaigžņotās.

Sev krūtīs sēņu smaržu ievelku

Un zemes, zāles, lapu valgumu.

Kad rudens nāk, kā puķe uzplaukstu

Un baltos sniegus nākam sagaidu.

Caur mani allaž rudens krāsas iet,

Kas citā gadalaikā nekad nepāriet.

Jo es esmu rudens meitene.

Kur skriesi, kaķīt? Tieši pa trepēm - rudenī iekšā! Jau jūtu, kā lapas sačukstas man zem ķepām, jau saožu, kā sēnes aug un to, kā zeme garo to burvīgo, reibinošo rudens aromātu, kurā sajaucies zemes valgums, slapjas lapas, pielijusi sūna, sēnes un mežs. Ķepas pašas nes mani uz priekšu - arvien tālāk, arvien dziļāk rudenī.

Uz tikšanos, draugs! Uz tikšanos pašā rudens viducī!

Sarunāsim tikšanos!

Draugs, sarunāsim tikšanos!

Aiz trešā sapņu pagrieziena,

Zelta bērzu birztalā,

Pulksten rudenī.

Tur es tevi gaidīšu

Tīrā zeltā ietērpta,

Smaržojot pēc ceriņu

Skurbām lillā ugunīm.

Pazīsi tu mani viegli:

Vēja šalle plecos,

Pārslu zābaciņi,

Kaķa acis zaļās...

Draugs, sarunāsim tikšanos

Rudens viducī!