Kad pilsēta sapņo

Atklāšu noslēpumu - es mīlu Rīgu sniegputenī. Jo tas pamatīgāks, jo labāk. Tādā laikā sagaidu tumsu un dodos uz Rīgas centru, uz vecpilsētu. Kas tas par prieku tā klaiņot ar fotoaparātu! Gandrīz neviena paša cilvēka. Tikai Pilsēta, ziema, sniegs un es. Tāda apburta pasaule. Kā pasaka. Un tā ir tā Rīga, kuru es mīlu. Tas ir tas brīdis, kad varu būt divatā ar Pilsētu, kad Viņa ir tikai mana. Tikai Viņa un es. Un es klīstu pa sniega pilnajām ieliņām, priecājos par laternu zeltīto sniegu, un man šķiet, ka Pilsēta runā ar mani. Pavisam klusu, gandrīz čukstus - vēl klusāk, kā krīt sniegs. Bet var jau būt, ka man tikai liekas. Var jau būt, ka tas it tikai sapnis. Bet es tveru šīs sajūtas un klusos čukstus, un pārvēršu fotogrāfijās, kurās atdzīvojas tā Rīga, kādu to redzu es. MANA Rīga.

Puteņa spēks

Putenis griežas, sniegpārslas dejo,

Blēņdari vēji brīvībā klejo.

Iemet vējš sejā sniegpārslu sauju.

Smejos un vējam blēņoties ļauju.

Baltumā pazūd koki un mājas,

Baltums kā sega pāri mums klājas.

Putenis, pāri kas pasaulei iet,

Durvis uz debesīm aizvēris ciet.

Putenis dejo gan mežā, gan pļavā,

Pasaule visa ir putenim vaļā.

Baltumā viss, kas zaļš bij vai pelēks,

Tīrībā viss, kas netīrs vai grēks.

Tas jau nekas, ka nokusīs vis,

Baltums un tīrība drīz pazudīs.

Tas jau nekas. Vien puteņa vara

Ziemu tik baltu un skaistu dara.

Rīga dus

Rīga, sniegos iebridusi,

Lēnām miegā laižas klusi,

Klusē bulvāri un ielas,

Dusē mājas mazas, lielas.

Lēnām apsnieg visi žogi,

Lēnām aizmieg parku koki,

Tikai zelta laternacis

Mirgo tumši gaišā naktī.

Nebrauc tramvajs, nedzied sliedes,

Klusē Mežaparka priedes,

Balti Vērmaņdārza sniegi,

Neskan bērnu klaigas, smiekli.

Iesnaudusies vecpilsēta,

Laternacu apmirdzēta,

Neskar soļi ielu bruģi,

Pieklusuši ostā kuģi.

Liepas - apaļas un kuplas -

Tā kā baltas sniega gubas,

Laimas pulkstens laiku skaita,

Nedzirdama kaķu gaita...

Augstu pāri vecpilsētai,

Cauri stundai agrai, vēlai

Mirdz trīs zvaigznes nerimdamas,

Augstu, zemu svētīdamas.

Ziemas apburtā

Kā man patīk ziema! Tāda balta, balta un kārtīgi auksta. Laikam jau kaut kas manā kaķa galviņā nav īsti kārtībā, ka priecājos par rudens atnākšanu un ziemas aukstumu. Bet tā nu tas ir. Un neko tur nevar darīt. Mīlu to balto pasaulīti. Tiesa gan, pēdējos gados tās ziemas kļuvušas vairāk pelēkas, kā baltas... Bet, kad tas baltums beidzot atnāk, tad ir tāds prieks! Nudien, varu valstīties kupenā kā bērns. Un, jo tā dziļāka, jo labāk. Atceros, ka manā bērnībā bija tādas ziemas, ka jāņogu krūmiem tikai paši gali rēgojās laukā no kupenām. Un es tad raku alas un būvēju sniega pilis... Burvīgs bija laiks.

Rīgā snieg

Mīksti, mīksti sniedziņš snieg

Pārslām baltām, pūkainām.

Namiem, ielām - visam tiek

Baltā krāsa aumaļām.

Iegrimst kājas, pazūd mājas

Baltās sniega kupenās.

Sniegi snieg un snieg bez stājas,

Nams ar namu līdzinās.

Visas ielas baltā krāsā -

Viegli sajaukt, nepazīt.

Izskatās kā mīļas māsas

Sniegs kad lēnām pāri krīt.

Koku zari baltos tērpos,

Baltas visas žogmales.

Pārklāj autus baltin baltos

Ziema visām nomalēm.

Centrs tas vai priekšpilsēta,

Dārzi tie vai Mežaparks,

Jauna tā vai veca ēka -

Sniegs to aprok. Kaut kas traks!

Sniegota un auksta ziema - tā ir pareizā kārtība. Nupat jau sniegs tā kā būtu, taču ar to aukstumu gan pagaidām ir, kā ir. Bet varbūt vēl būs. Un tāds pamatīgs! Un nekas, ja būs atkal lieli rēķini par apkuri, - ziema paliek ziema. Tā tam vienkārši jābūt :)

Kad snieg

Mākonis pelēks no pamales lien.

Nebaidos, zinu - tas sniegu nes vien.

Negaisa nebūs un krusas ne tik,

Sniega vien kaudzēm, jo iesāk jau snigt.

Sniegpārslas dejo. Šķiet, valsis ir tas.

Skāvienu maigu, lūk, sajūt pat stabs.

Baltajā dejā jau pazūd it viss,

Pasauli sniegs, šķiet, ir nodzēsis.

Baltums kā spārni pār pasauli plīv,

Tīrot un šķīstot - vai nedzīvs vai dzīvs,

Skaidrību nesot, mieru un prieku,

Vienkārši svētot - tāpat, caur sniegu.

Cik apsnigusi pasaule top skaista! Viss pelēkais, netīrais, drūmais, ikdienišķais - viss, viss pārvēršas baltā pasakā. Pat naktis top gaišas, jo zeme, sniega apsegta, izstaro gaismu.

Zeme zied

Zeme baltiem ziediem plaukst,

Vieglus, maigus ziedus ver.

Stindzina kaut sals jo auksts,

Ziedi staro gaismu, tumsu - ķer.

Balti ziedi plaukst zem kājām,

Visu tumšo gaišu darot.

Uzplaukst ielas, uzzied mājas,

Zeme baltā gaismā staro.

Visa zeme - baltos ziedos.

Uzmanīgi soļus sper!

Tīrību un mieru sniedzot,

Baltus vārtus sniegs mums ver.

Nu, labi, piekrītu - ar ziemas atnākšanu pilsētā atkal sākas haoss. Bet, nudien, tā jau ir tik pierasta lieta, ka vairs nav jēgas par to uztraukties. Netīrītas ielas, sniega kalni uz ietvēm, apledojums un krītošas lāstekas - tas viss pieder pie lietas. Ko tur uztraukties? Redz, kā pilsētas tēvi neuztraucas - zina taču, ka sniegs vienmēr nokūst pats. Tikai mazliet jāpagaida. Līdz pavasarim... :))

Rīga sniegos

Paveros pa logu -

Rīga pazudusi!

Ak, tu tavu joku -

Sniegos noslīkusi!

Snieg un snieg bez gala

Baltais debess prieks.

Katra māja - sala,

Katrs melnums - lieks.

Ietves tā kā vagas

Kartupeļu laukā,

Ielas - putras katls,

Mašīnas kur braukā.

Autobusi velkas,

Reizēm - tikko kust,

Mašīnas - kā laivas,-

Sniega upēs zūd.

Tramvajiem krīt stangas,

Trolejbusi buksē,

Visur sniega dangas,

Tīrītāji - dusē.

Par lietu kārtību

Soliņš ielec kupenā,

Pabēgot no manis,

Nožāvājas laterna -

Tas jau bieži manīts.

Sēžu es uz dibena,

Trotuāru godinot.

Smīkņā iela slidenā:

„Mani ejot, nesapņo!”

Ceļos augšā, pukojos:

„Sasodīta cūcība!”

Iela atbild: „Nestreso!

Tāda lietu kārtība.

Kad ir ziema - ledū es,

Tā ir bijis, ir un būs.

Jo ir lietas pasaulē,

Pārmaiņu kur nevar būt.”

Saka soliņš, mierinot:

„Nāc un brīdi atsēdies!”

Laterna tam piebalso:
”Jā, jā, nav, ko uztraukties!”

Sēžu, elpu atvelku.

Stīvas visas maliņas.

„Tomēr labi”, domāju,

„Vismaz kaut kas nemainās!”

:)))